PROTOEVANĢĒLIJS [PIRMVĒSTS]
vai arī vēsturisks apraksts par KRISTUS DZIMŠANU
un par Mūžīgo JAUNAVU MARIJU, Viņa Māti,
ko sarakstījis Jēkabs, Mazākais, Kunga Jēzus brālēns un brālis,
galvenais Apustulis un pirmais kristiešu bīskaps Jeruzalemē.
(Šo Evaņģēliju piedēvē Jēkabam. Seno Baznīcas tēvu darbos uz to ir biežas atsauces, un viņu izteikumi apliecina, ka tas ieguvis visai ievērojamu atzinību Kristīgajā pasaulē. Pret to atrastās kontraversijas galvenokārt attiecas uz Jāzepa vecumu Kristus dzimšanas laikā un par viņu kā atraitni ar bērniem pirms viņa laulībām ar Jaunavu. Tas liekas vērā ņemams materiāls, jo vēlīnāku gadsimtu leģendas apgalvo, ka Jāzeps ir bijis vecpuisis, kaut gan Epifānijs, Hilarijs, Zeltamute, Kirils, Eitīmijs [Eifēmijs?], Te[o?]filakts, Okumēnijs [Okumens] un, protams, visi latīņu tēvi līdz Ambrozijam un grieķu tēvi pēc tam, aizstāv uzskatus par Jāzepa vecumu un ģimeni, kas iedibinājušies, pateicoties viņu pārliecībai par šīs grāmatas autentiskumu. Iespējams, ka oriģināli tā sacerēta senēbreju valodā. [Gijoms?] Postels šā Evaņģēlija manuskriptu atveda no Levantes, pārtulkoja to latīniski un nosūtīja Oporimam, iespiedējam Bazilā, kur Biblianders, protestantu teologs, teoloģijas profesors Cīrihē, lika to nodrukāt 1552. gadā. Postels apglvoja, ka to atklāti lasa kā kanonisku Austrumu baznīcās; viņi nešauboties, ka Jēkabs bijis tā autors. Tomēr to uzskata par apokrifu vairāki viszinošākie Protestantu un Katoļu baznīcu teologi.)
I. nodaļa
1 Joahims bagāts vīrs, 2 ziedo Tam Kungam, 3 tam pretojas virspriesteris Rūbens, jo viņam nav Izraēlā dzemdināta pēcteča, 6 aiziet tuksnesī un četrdesmit dienas un četrdesmit naktis gavē.
Divpadsmit Izraēļa cilšu vēsturē mēs lasām par patiesu personu, ko sauc par Joahimu, kas bija ļoti bagāts, nesa divkāšus1 upurus Tam Kungam, un apgalvoja: manai bagātībai jābūt par labumu visiem ļaudīm, un tad es varēšu rast Dieva Tā Kunga žēlsirdību manu grēku piedošanai.
2 Bet īstajos lielajos Tā Kunga svētkos, kad Izraēļa bērni upurēja savas veltes, un arī Joahims sniedza savas, virspriesteris Rūbens viņu noraidīja, sacīdams, ka neesot likumīgi tiem nest savu ziedu, kuri nav dzemdinājuši Izraēlam nevienu pēcteci.
3 To Joahims gauži ņēma vērā, tad devās prom smelties padoma pie divpadsmit cilšu pārstāvjiem, lai izdibinātu, vai viņš tiešām ir vienīgais, kas nav dzemdinājis pēcnācējus.
4 Tak pēc apjautāšanās viņš noskaidroja, ka visi taisnīgie ir laiduši sēklu Izraēlā:
5 Tad viņš atsauca atmiņā Ābrahāmu kā Šis Dievs viņa dzīves novakarā deva tam dēlu Īzāku; pēc tam viņš jutās pārmērīgi satriekts un nevēlējās rādīties sievai acīs;
6 Tādēļ, nošķīries tuksnesī un uzcēlis tur savu telti, viņš gavēja tur četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, daudzinādams sev:
7 Man nebūs ēst un dzert, iekams Tas Kungs, mans Dievs nevērsīs uz mani Savu Skatienu, tikām vien lūgšanai jābūt manai barībai un dzērienam.
1 Tas ir, deva daudz vairāk, nekā bija viņa pienākums ziedot.
2 Mozus četrdesmit dienu un nakšu gavēņa atdarinājums, kas minēts Exod. XXIV, 11, XXXIV, 28; Deut IX, 9; par Eliju Pirmā Ķēn. XIX, 8; un Kristu Mat. IV, 2. [Īstenībā senajā pasaulē tā rīkojās ikkatrs, kam izlemts nodoms kaut ko panākt ar Tā Kunga svētību. Tulk.]
II. nodaļa
1 Anna, Joahima sieva, apraud savu neauglību, 6 saņem par to savas meitas Judītes pārmetumus, 9 apsēžas zem lauru koka un lūdz To Kungu.
PA to laiku viņa sieva Anna jutās sāpināta un apmulsusi divkārša iemesla dēļ, un sacīja: man nu jāmokās kā manas pamestības, tā neauglības pēc.
2 Tad pienāca lielo Tā Kunga svētku laiks, un Judīte, viņas meita teica: cik ilgi gan tu spīdzināsi savu dvēseli? Tagad ir klāt Tā Kunga svētki, kad nevienam nepiedien sevi sāpināt.
3 Tāpēc ņem šo [grēku nožēlnieces?] kapuci, ko atstājis kāds, kas tā dara, jo neder, ka es, kalpone būdama, valkātu to, bet tā it labi piedienētu cildenāka tikuma būtnei kā tev.
4 Tak Anna atbildēja: jel atstājies, neesmu radusi pie tādām lietām; turklāt Tas Kungs jau tā ir pazemojis mani.
5 Es baidos, ka kāds ar nelāgu nolūku to atstājis ir, un tu ar viltu nāc samaitāt mani ar manis pašas grēku.
6 Tad Judīte, viņas meita, atbildēja: kādu gan ļaunumu tev gribētu novēlēt, ko tu jau nebūtu no manis uzklausījusi?
7 Es nenovēlu tev lielāku lāstu, zem kāda jau esi, ar kādu Šis Dievs aizvēris tavu klēpi, ka tu nevari būt māte Izraelī.
8 Par teikto Anna pār mēru sašuta un ietērpās savā kāzu tērpā, lai ap trijiem pēc pusdienas izietu pastaigāt savā dārzā.
9 Un viņa ieraudzīja laura koku un apsēdās zem tā un lūdza To Kungu, sacīdama:
10 Ak, manu tēvu Dievs, svētī jel mani un ņem vērā manu lūgšanu, kā Tu svētīji Sāras klēpi un devi tai dēlu Īzāku.
11
Radīšana XXI, 2.
III. nodaļa
Anna pamana laurā zvirbuļa ligzdiņu un apraud savu neauglību.
UN lūkodamās debesīs, viņa pamanīja laurā zvirbuļa ligzdiņu
2 un, sevī gaužoties, tā sacīja: kas es esmu, kas mani ir dzemdinājis? Un kā klēpis mani iznēsājis, ka man jābūt tik nolādētai Izraēļa bērnu priekšā, un ka viņi var tuvoties man un izsmiet mani mana Dieva templī: kas es esmu, kam lai būtu pielīdzināma?
3 Es neesmu līdzvērtīga pat zemes tārpiem, jo pat zemes tārpi ir auglīgāki priekš Tevis, ak, Kungs! Kas es esmu, kam lai būtu pielīdzināma?
4 Es neesmu līdzvērtīga pat plēsīgiem zvēriem, jo pat plēsīgi zvēri ir auglīgāki priekš Tevis, ak, Kungs! Kas es esmu, kam lai būtu pielīdzināma?
5 Es neesmu līdzvērtīga šiem ūdeņiem, jo pat ūdeņi ir auglīgāki priekš Tevis, ak, Kungs! Kas es esmu, kam lai būtu pielīdzināma?
6 Es neesmu līdzvērtīga šīs jūras viļņiem; tie vai rimuši, vai bangojas, ar visām zivīm, kas tajos peld, slavē Tevi, ak, Kungs! Kas es esmu, kam lai būtu pielīdzināma?
7 Es neesmu līdzvērtīga pat šai zemei; jo tā ražo savus augļus un slavē Tevi, ak, Kungs!
IV. nodaļa.
1 Annai parādās eņģelis un stāsta viņai, ka tai jāieņem; tajā pašā uzdevumā viņai parādās divi eņģeļi. 5 Joahims upurē. 8 Anna dodas viņu satikt, 9 priecājas, ka spēs ieņemt.
TAD Tā Kunga eņģelis nostājās viņas priekšā un bilda, Anna, Anna, Tas Kungs ir uzklausījis tavu lūgšanu; tev jāieņem un jāiznēsā, un šis pēcnācējs būs visas pasaules daudzināts.
2 Un Anna atbildēja: kā Tas Kungs, mans Dievs ir dzīvs, lai ko arī es iznēsātu vīrišķu vai sievišķu, es veltīšu to Tam Kungan, manam Dievam, un tas viņam visu mūžu kalpos svētā atdevībā.
3 Bet tad, lūk, še parādījās divi eņģeļi, pēc viņas saukdami, ka Joahims, viņas vīrs, nākot ar saviem ganiem.
4 Un Tā Kunga eņģelis nonāca arī pie viņa un pauda: Tas Kungs Dievs ir uzklausījis tavu lūgšanu, tādēļ pasteidzies un dodies jel drīz, jo tava sieva Anna spēs ieņemt.
5 Un Joahims gāja un sasauca savus ganus, likdams: dodiet man šurpu desmit avis bez plankuma vai kādas vainas, un tās būs priekš Tā Kunga, mana Dieva.
6 Un dodiet man arī divpadsmit teļus bez vainas, un divpadsmit teļi būs priesteriem un vecākajiem.
7 Dodiet man arīdzan simts kazas, un simts kazas būs visiem ļaudīm.
8 Un Joahims ar ganiem nonāca galā, tak Anna stāvēja vārtos un redzēja nākam Joahimu ar ganiem.
9 Tad viņa skrēja pretī un apķērās viņam ap kaklu, un teica: tagad es zinu, ka Tas Kungs mani ir diženi svētījis:
10 Jo raugi es, kas biju atraitne, vairs neesmu tāda, un es, kas tukšziede biju, nu spēju ieņemt.
V. nodaļa.
1 Joahims nodzīvo pirmo dienu savās mājās, bet upurus atliek uz rītu. 2 Prasa padomu plātnītei priesterim pierē. 3 Un ir bez grēka. 6 Anna iznēsā meitu, 9 ko viņa nosauc par Mariju.
UN Joahims pirmo dienu pavadīja mājās, bet nākamā rītā ziedoja savas veltes un teica,
2 Ja Tas Kungs būs man labvēlīgs, lai tā plāksnīte uz priestera pieres
1 to parāda.3 Un viņš prasīja padomu plātnītei, ko priesteris nēsāja, un redzēja to, un ieraudzīja, ka viņā nebija grēka.
4 Tad Joahims teica: Tagad es zinu, ka Tas Kungs pret mani ir labvēlīgs un noņēmis man visus grēkus
5 Un attaisnots devās prom no Tā Kunga tempļa un gāja uz savām mājām.
6 Bet kad Annai bija deviņi mēneši piepildījušies, viņa dzemdēja un jautāja vecmātei: Ko es esmu dzemdējusi?
7 Un viņa tai atbildēja: Meiteni.
8 Tad Anna sacīja: Tas Kungs šodien mani ir dvēselē stiprinājis, un nolika viņu gultā.
9 Un kad viņas šķīstīšanās dienas bija beigušās, viņa ļāva bērnam zīst un nosauca to par Mariju vārdā.
1 Tādu rīku Dievs noteicis virspriesterim valkāt šādiem atklājumiem. Skat. Exod. XXVIII, 36 u.c., tāpat Spensera «Par Urimu un Tummimu». (Pēdējie ir «Pilnība un Patiesība» slepeni simboliski attēli, ko izmantoja pareģošanā senie jūdu virspriesteri. Tie palīdzēja nonākt dievišķā pacilātībā un paust Visaugstākā gribu. Tulk.???)
VI. nodaļa.
1 Marija deviņus mēnešus veca sper deviņus soļus, 3 Anna tur viņu svētu. 4 Kad viņa ir gadu veca, Joahims rīko lielas dzīres. 7 Anna dod viņai krūti un dzied dziesmu Tam Kungam.
UN bērns ņēmās spēkā ar katru dienu, tālab, kad viņa bij deviņus mēnešus veca, viņas māte nolika to zemē, lai noģistu, vai viņa spēj stāvēt; bet kad viņa nogāja deviņus soļus, tad atkal atgriezās savai mātei klēpī.
2 Tad viņas māte pacēla to augšā un teica: Kā Tas Kungs, mans Dievs ir dzīvs, tu nedrīksti atkal staigāt pa šo zemi, iekams es neaiznesīšu tevi uz Tā Kunga templi.
3 Tādēļ viņa izveidoja savu kambari par svētu vietu un nepacieta tur savā klātbūtnē neko neparastu vai nešķīstu nonākam, bet ielūdza patiešām neaptraipītas Izraēļa meitas, un tās uzturējās viņai līdzās.
4 Bet kad bērns bija gadu vecs, Joahims rīkoja lielas dzīres un ielūdza priesterus, rakstu mācītājus, vecākos un visus Izraēļa ļaudis;
5 Un tad Joahims piesolīja meiteni virspriesteriem, bet tie viņu svētīja, teikdami: Tas mūsu tēvu Dievs, svētī šo meiteni un dod viņai caur visām paaudzēm ilgstoši slavenu vārdu. Un visi ļaudis atbildēja: Lai notiek tā. Āmen.
6 Tad Joahims piesolīja viņu priesteriem otro reizi, un viņi to svētīja, teikdami: Ak, Visuaugstākais Dievs, uzlūko šo meiteni un svētī jel viņu ar mūžīgu svētību.
7 Pēc tam viņas māte pacēla viņu un deva tai krūti, un dziedāja Tam Kungam šādu dziesmu.
8 Es gribu dziedāt jaunu dziesmu Tam Kungam, manam Dievam, jo viņš mani ir piemeklējis un noņēmis man manu ienaidnieku pārmetumu un devis man Sava taisnīguma augli, tā ka tagad var stāstīt Rūbena dēliem, ka Anna dod zīst.
9 Tad viņa nolika bērnu savā apsvētītajā atpūtas telpā, izgāja laukā un viņus apkalpoja.
10 Un kad mielasts bija beidzies, viņi devās projām, iepriecināti un slavēdami To Izraēļa Dievu.
VII. nodaļa.
3 Marija ir trīs gadus veca, Joahims like šķīstām jaunavām katrai iededzināt gaismekli un doties ar viņu uz templi. 5 Virspriesteris noliek viņu uz altāra trešā pakāpiena un viņa tur dejo savām kājām.
BET meitene auga, un kad viņa bija divus gadus veca, Joahims sacīja Annai: Lai mēs nu vadām viņu uz Tā Kunga templi, kaut mēs varētu izpildīt savu zvērestu, ko mēs apzvērējām Tā Kunga priekšā, citādi Viņš būs dusmīgs uz mums, un mūsu piedāvājums pieņemts netiks.
2 Tak Anna bilda: Lai pagaidām vēl trešo gadu apritam, ka ne viņa vēl sava tēva nepazīst. Un Joahims piekrita: Tad pagaidīsim gan.
3 Un kad bērns bija trīs gadus vecs, Joahims bilda: Ielūgsim ebreju meitas, kas ir neaptraipītas, un lai katra no tām ņem gaismekli, un lai tie būtu iedegti, ka lai bērns atkal atpakaļ negrieztos un viņas prāts būtu vērsts uz Tā Kunga templi.
4 Un tad viņi darīja tā, kamēr nonāca Tā Kunga templī. Un augstais priesteris pieņēma viņu un svētīja viņu, un pauda: Marij, Tas Kungs Dievs ir cildinājis tavu vārdu visām paaudzēm un līdz pat pašam laika galam, kad caur tevi Tas Kungs rādīs Savu pestīšanu Izraēļa bērniem.
5 Un viņš nolika to uz altāra trešā pakāpiena, un Tas Kungs izlēja pār viņu savu labvēlību, un Marija dejoja savām kājām, un viss Izraēļa nams viņu iemīļoja.
VIII. nodaļa.
2 Mariju templī baro eņģeļi 3 kad divpadsmit gadus veca, priesteri prasa padomu, ko ar viņu iesākt. 6 Tā Kunga eņģelis paziņo Zaharijam: sasaukt kopā visus atraitņus, katram līdzi ņemot rīksti. 7 Ļaudis sagaida taures skaņa. 8 Jāzeps met malā savu cirvīti un dodas uz pulcēšanos, 11 dūja uzrodas no viņa rīkstes un pārlaižas pār galvu. 12 Viņš tiek izvēlēts, lai saderinātu ar Jaunavu. 13 Atsakās, jo ir padzīvojis vīrs. 15 Tiek piespiests, 16 ņem viņu līdzi uz mājām un pievēršas savam namdara amatam.
UN viņas vecāki devās projām, izbrīna pilni un Dievu slavēdami, jo meitene pie viņiem vairs neatgriezās.
2 Bet Marija palika templī un kā dūja tika te turēta, un saņēma savu uzturu no eņģeļa rokām.
3 Un kad viņa palika divpadsmit gadus veca, priesteri satikās apspriedē un runāja: Rau! Marija nu ir divpadsmit gadus veca; ko lai ar viņu iesākam, baidoties, ka Tā Kunga mūsu Dieva svētā vieta varētu tikt apgānīta?
4 Tad priesteriem atbildēja Zaharija, virspriesteris: Jel stājaties pie Tā Kunga altāra un ieejat svētajā vietā, un lūdzaties par viņu, un ko vien Tas Kungs jums norādīs, izpildiet to.
5 Tad augstākais priesteris iegāja Vissvētākajā Svētvietā un paņēma līdzi sev Dievišķā sprieduma krūšu plāksni1, un lūdzās par viņu;
6 Un, palūk Tā Kunga eņģelis nāca pie viņa un teica: Zaharij, Zaharij, ej un sasauc kopā visus atraitņus starp ļaudīm un lai katrs no tiem paņem līdzi savu rīksti, un tas caur kuru Tas Kungs dos zīmi, kļūs par Marijas dzīvesbiedru.
7 Un saucēji devās cauri visai Jūdejai, un Tā Kunga taure skanēja, un visi ļaudis saskrēja kopā un sapulcējās.
8 Arī Jāzeps, nometis malā cirvīti, devās tikties ar tiem; un kad viņi bija satikušies, tad devās pie virspriestera, ik vīrs savu rīksti ņemdams.
9 Pēc tam kad augstākais priesteris viņu rīkstes bij saņēmis, viņš iegāja templī un lūdzās:
10 Un kad viņš savu lūgšanu bija beidzis, tad paņēma rīkstes un, panācies priekšā, tās izdalīja, un brīnums viņus nepiemeklēja.
11 Pēdējo rīksti paņēma Jāzeps un, lūk, no rīkstes uzradās dūja un pārlaidās pār Jāzepa galvu.
12 Un virspriesteris teica: Jāzep, tu esi izraudzītais, ka lai ņemtu Tā Kunga Jaunavu un saglabātu to Viņam:
13 Bet Jāzeps atteicās, sacīdams es esmu padzīvojis vīrs, man ir bērni, bet viņa ir jauna, un es baidos, ka tik neizskatīšos pēc apsmiekla Izraēlā.
14 Tad virspriesteris atbildēja: Jāzep, baidies Dieva Tā Kunga un atceries, ko Dievs darīja ar Datanu, Koru un Abiramu; kā zeme atvērās un viņus aprija, tāpēc ka viņi liedzās.
15 Tāpēc tagad, Jāzep, bīsties Dieva, tā lai šādas lietas nenotiktu ij tavā ģimenē.
16 Jāzeps tad izbijās, pieņēma viņu savā namā, un Jāzeps uzrunāja Mariju: lūk, es saņēmu tevi no Tā Kunga tempļa un tagad es tevi atstāšu savā namā; man jādomā par savu namdara amatu. lai Tas Kungs ir ar tevi.
1 Skat. Exod. XXVIII, 22 u. c. (Kā noprotams, runa ir par sakrālu atribūtu uz krūtīm, ko virspriesteris izmantoja dievišķajai atklāsmei, līdzīgi kā iepriekš pieminēto plāksnīti uz pieres. Tulk.)
IX. nodaļa.
1 Priesteri vēlas jaunu aizklāju templim, 3 septiņas jaunavas met lozes, kura ko tam darinās, 4 pienākums savērpt īstu purpuru krīt Marijai. 5 Zaharija, virspriesteris, zaudē valodu. 7 Marija ņem podu iesmelt ūdeni un izdzird balsi, 8 viņu pārņem šalkas, bet sāk strādāt, 9 parādās eņģelis un sveicina viņu, un pastāsta, ka viņai jāieņem no Svētā Gara, 17 viņa pakļaujas, 19 apmeklē savu māsīcu Elizabeti, kuras bērns mātes klēpī kustas.
UN gadījās tā, ka priesteru sanāksmē tika ierosināts: pagatavosim jaunu tempļa aizklāju.
2 Un augstākais priesteris sacīja: ataiciniet pie manis kopā septiņas nevainīgas jaunavas no Dāvida c
ilts.3 Un kalpi devās tām pakaļ un atveda viņas uz Tā Kunga templi, un augstais priesteris tās uzrunāja: metiet lozes manā priekšā, kas kurai darāms, kura vērps zelta pavedienu, kura zilu, kura koši sarkanu, kura audīs tīru linu un kura īstu purpuru.
4 Tad virspriesteris atminējās Mariju, ka viņa ir no Dāvida dzimtas; un viņš pasauca viņu, un viņas lozē krita tai tīru purpuru vērpt, un viņa devās atpakaļ pati uz savām mājām.
5 Bet pa šo laiku Zaharija, virspriesteris, kļuva mēms, un viņa cellē tika novietots Zāmuēls, kamēr Zaharija atgūs valodu.
6 Tikmēr Marija ņēma tīru purpuru un vērpa to.
7 Un viņa ņēma trauku un devās ārā ūdeni smelt, tak izdzirda balsi, kas viņu uzrunāja: Sveika tu, kura izpelnījusies žēlastību;1 Tas Kungs ir ar tevi, Tu, svētītā starp sievietēm.
8 Tad viņa palūkojās visapkārt, gan pa labi, gan pa kreisi, (lai ieraudzītu), no kurienes šī balss skan, un tad šalkās atgriezās mājā, nolika ūdens podu un ķērās pie purpura, un apsēdās savā sēdeklī, lai tālāk strādātu.
9 Un lūk, Tā Kunga eņģelis nostājās viņas priekšā un bilda: nebīsties, Marij, jo tu esi radusi labvēlību Dieva acīs;
10 Kad viņa to izdzirdēja, tad sevī apdomājās, ko šāda veida sveiciens varētu nozīmēt.
11 Un eņģelis runāja uz viņu: Tas Kungs ir ar tevi un tev ir jāieņem;
12 Uz ko viņa atbildēja: Kā to saprast? Man jāieņem no dzīvā Dieva un jāiznēsā kā visām sievietēm?
13 Bet eņģelis atbildēja uz jautājumu: Ne tā, ak Marij, bet Svētais Gars nāks pār tevi un Visaugstākā spēks aizēnos tevi;
14 tādēļ viņam, kam jāpiedzimst no tā, ir jābūt svētam un jāsaucas par Dzīvā Dieva Dēlu, un tev viņš jānosauc par Jēzu vārdā; jo viņš savus ļaudis pestīs no viņu grēkiem.
15 Un rau, tava māsīca Elizabete, viņa arī ir ieņēmusi dēlu savos cienījamos gados;
16 Nupat rit sestais mēnesis viņai, kas tika saukta par neauglīgu; jo, Dievam klātesot, nav nekā neiespējama.
17 Un Marija teica: Palūk, esmu Tā Kunga kalpone; lai ar mani notiek saskaņā ar Viņa Vārdu.
18 Un kad viņa bija savērpusi purpuru, tad aiznesa to virspriesterim, un virpriesteris viņu svētīja, teikdams: Marij, Tas Kungs Dievs ir cildinājis tavu vārdu, un tu būsi svētīta visos šīs pasaules laikmetos.
19 Tad nu, Marija, pilna prieka, devās pie savas māsīcas Elizabetes un pieklauvēja pie durvīm.
20 Kad Elizabete to izdzirdēja, viņa skrēja un tai atvēra, un svētīja viņu, un teica: No kurienes man tas nāk, ka mana Kunga māte ieradusies pie manis?
21 Tad rau! Kolīdz sveicinājuma balss sasniedza manas ausis, tā tas, kas manās miesās, sakustējās un svētīja tevi.
22 Bet Marija, neizprazdama visus šos noslēpumus, par ko erceņģelis Gabriels viņai bija teicis, pacēla acis uz debesīm un sacīja: Kungs! Kas es tāda esmu, ka visas šīs pasaules paaudzes ir aicinātas mani svētīt?
23 Bet manīdama jo dienas sevi briestam un no tā bīdamās, viņa atgriezās mājās un vairījās no Izraēļa bērniem; un viņai bija četrpadsmit gadu, kad tas viss notika.
1 Lūk. I, 28. u.c.
X. nodaļa.
1 Jāzeps atgriežas no jaunbūvēm, sastop Jaunavu briestam, jau sešus mēnešus ar bērnu klēpī, 2 ir greizsirdīgs un sarūgtināts, 8 pārmet viņai, 10 viņa apgalvo, ka ir nevainīga, 13 viņš viņu pamet, 16 apņemas pats viņu atstumt, 17 sapnī tiek brīdināts, ka Mairija ir grūta ar bērnu no Svētā Gara, 20 un slavina Dievu, Kas parādījis viņam tādu labvēlību.
UN kad pienāca viņas sestais mēnesis, Jāzeps pārradās mājās no jaunbūvēm, kas bija viņa amats, un ienācis namā, atrada, ka Jaunava ir piebriedusi jo kupla:
2 Tad iesitis stipri sev pa seju, viņš ierunājās: Ar kādu seju lai nu paskatos augšup uz To Kungu, manu Dievu? Vai ko lai es saku par šo jauno sievieti?
3 Jo es saņēmu viņu kā Jaunavu no Tā Kunga, mana Dieva tempļa, tak neesmu viņu šķīstu saglabājis!
4 Kas gan mani tā piekrāpis? Kas darījis šādu ļaunumu manā namā un pavedis Jaunavu, man promesot, kas piesmējis viņu?
5 Vai gan ar mani nepiepildās tieši tas pats, kas ar Ādamu?
6 Jo taisni viņa slavas laikā atlīda čūska un atrada Ievu vienu, un samaitāja viņu.
7 Tādā pašā veidā nu iraid ar mani noticis.
8 Tad Jāzeps piecēlās kājās, pasauca viņu un teica: Ak tu, kas biji tik ļoti Dieva aplaimota, kāpēc jel tu to darīji?
9 Kāpēc gan tu šādi pazemoji savu dvēseli, kas bija mācīta Vsusvētākajā Svētvietā, un saņēmi savu ēdienu no eņģeļu rokām?
10 Bet viņa, asarām plūstot, atbildēja: Es esmu nevainīga un nepazīstu vīrieša.
11 Tad Jāzeps jautāja: Kā tad tas nāk, ka esi grūta ar bērnu?
12 Marija atbildēja: Tikpat kā Tas Kungs, mans Dievs ir dzīvs, es nejaužu, kā tas noticis.
13 Tad Jāzeps pār mēru satrūkās un atstāja viņu, domādams, ko viņam ar to iesākt. Un tad viņš sevī nodomāja:
14 Ja es noslēpšu viņas noziegumu, kļūšu vainīgs Tā Kunga likuma priekšā;
15 Un ja es atklāšu viņu Izraēļa bērniem, bīstos, ka ne viņa ar bērnu no eņģeļa; tad nodošu nevainīga cilvēka dzīvību:
16 Ko nu tagad lai daru? Man viņa jāatstumj pašam.
17 Tad nakts nolaidās pār viņu, un palūk, Tā Kunga eņģelis viņam parādījās sapnī un teica:
18 Nebaidies pieņemt šo jauno sievieti, jo tas, kas ir viņā, ir no Svētā Gara;
19 Un viņai jādzemdē dēls, un tev viņš jānosauc Jēzus vārdā, jo viņš glābs savus ļaudis no viņu grēkiem.
20 Tad Jāzeps pamodās no sava sapņa un slavēja Izraēļa Dievu, kas parādījis viņam tādu labvēlību un saglabājis Jaunavu.
1 Skat. Mat. I, 18.
XI. nodaļa.
3 Annass apmeklē Jāzepu, pamana, ka Jaunava ir piebriedusi ar bērnu, 4 pavēsta virspriesterim, ka Jāzeps pats ar viņu gulējis. 8 Jāzeps un Marija par šo apsūdzību tiek vesti pie tiesas. 17 Jāzeps iedzer Tā Kunga ūdeni kā galējo pārbaudījumu un bez kādas kaites atgriežas mājās.
TAD ieradās Annass, rakstvedis [rakstu mācītājs?] un teica Jāzepam: Kāpēc mēs neesam redzējušies kopš tavas atgriešanās?
2 Un Jāzeps atbildēja: Tāpēc ka es biju noguris pēc sava mājupceļa un pirmajā dienā atpūtos.
3 Bet Annass palūkojās visapkārt un pamanīja, ka Jaunava ir piebriedusi un nēsā bērnu.
4 Un devās projām pie priestera un izstāstīja viņam: Jāzeps, kuram tu tik gaužām uzticējies, ir vainīgs nelāgā noziegumā ka ir pavedis Jaunavu, ko saņēmis no Tā Kunga tempļa, un pats viņu piegulējis, neatklādams to Izraēļa bērniem.
5 Tad priesteris jautāja: Vai tiešām Jāzeps to darījis?
6 Annass atbildēja: Ja tu sūtīsi jebkuru no saviem kalpiem, tad atradīsi, ka viņa nēsā bērnu.
7 Un kalpi devās turp un atrada visu, kā viņš bija teicis,
8 tāpēc viņa un Jāzeps abi tika vesti pie tiesas, un priesteris viņai jautāja: Marij, ko tu esi darījusi?
9 Kāpēc tu esi likusi savu dvēseli negodā un aizmirsusi savu Dievu, ko tu dabūji skatīt Vissvētākajā Svētvietā un saņēmi savu ēdienu no eņģeļu rokām, un dzirdēji viņu dziesmas?
10 Kādēļ tu to izdarīji?
11 Uz ko viņa, asarām plūstot, atbildēja: Kā Tas Kungs, mans Dievs ir dzīvs, es esmu nevainīga Viņa acu priekšā, kas redz, ka vīrieti neapzīstu.
12 Tad priesteris vaicāja Jāzepam: Kāpēc tu to darīji?
13 Un Jāzeps atbildēja: Kā Tas Kungs, mans Dievs ir dzīvs, es neesmu stājies sakarā ar viņu.
14 Bet priesteris bilda: Nemelo, bet saki taisnību; tu viņu pats esi piegulējis un neesi to darījis zināmu Izraēļa bērniem un pazemojis pats sevi zem (Dieva) stiprās rokas, ka tava sēkla varētu tikt svētīta.
5 Un Jāzeps cieta klusu.
6 Tad priesteris teica (Jāzepam): tev Tā Kunga templim jāatgriež Jaunava, ko tu esi no turienes ņēmis.
7 Bet viņš rūgti raudāja, un priesteris piebilda: es likšu jums abiem iedzert Tā Kunga ūdeni
1, kas tiesai domāts, un tā jūsu nekrietnība būs izlikta jūsu pašu priekšā.18 Tad priesteris paņēma ūdeni un deva to Jāzepam dzert un aizsūtīja viņu uz kaln
aini.19 Un viņš atgriezās sveiks un vesels, un visi ļaudis brīnījās, kā gan viņa vaina netiek atklāta.
20 Tad nu priesteris sacīja: Tā kā tas Kungs neliek tavus grēkus acīm redzamus, arī es tevi nesodīšu.
21 Un viņš aizsūtīja tos projām.
22 Tad Jāzeps ņēma līdzi Mariju un atgriezās savā namā, līksmodams un slavēdams To Izraēļa Dievu.
1 Skaitļu V, 1
XII. nodaļa.
1 [Imperatora] Augusta dekrēts jūdu skaitīšanai. 5 Jāzeps sēdina Mariju uz ēzeļa, lai atgrieztos Betlēmē. 6 viņa izskatās noskumusi, 7 viņa smejas, 8 Jāzeps apprasās par katra [garastāvokļa] iemesliem, 9 viņa pastāsta, ka redzējusi divus cilvēkus, vienu sērojot un otru līksmojot, 10 radību stunda ir tuvu, viņš noceļ Mariju no ēzeļa un nogulda alā.
UN kad tas bija pagājis, pienāca dekrēts no imperatora Augusta
1, ka visus jūdus, kas iraid no Betlēmes Jūdejā, ir jāuzskaita.2 Un Jāzeps teica: Man jārūpējas, ka mani bērni tiek uzskaitīti, bet ko lai es daru ar šo jauno sievieti?
3 Ja viņu pieskaitīs kā manu sievu, es būšu apkaunots; un ja es viņu likšu skaitīt par savu meitu, tad viss Izraēls zina, ka viņa nav mana meita.
4 Kad pienāks Tā Kunga noliktais laiks, lai Viņš dara, kā uzskata par labu esam.
5 Un viņš apsegloja ēzeli un uzcēla viņu uz tā, un Jāzeps ar Simonu sekoja tai uz pēdām un nonāca trīs jūdzes [??? stādijus?] no Betlēmes.
6 Tad Jāzeps pagriezās un ieraudzīja Mariju bēdīgu un sevī teica: Varbūt viņa cieš sāpes no augļa, kas viņā iekšā.
7 Tak kad viņš atkal apgriezās, ieraudzīja to smejamies, un uzrunāja viņu:
8 Marij, kā tas nākas, ka reizēm redzu tavos
sejas pantos skumjas, citreiz smieklus un prieku?9 Un Marija viņam atbildēja: Es pašas acīm redzu divi cilvēkus viens raud un sēro, otrs smejas un līksmo.
10 Un viņš atkal devās tālāk pa ceļu, bet Marija Jāzepam teica: Nocel mani no ēzeļa; tas, kas ir manī, spiež mani dzemdēt.
11 Bet Jāzeps atsaucās: Kur lai tevi tagad lieku? Šeit ir tuksnesis.
12 Tad Marija Jāzepam teica atkal: Cel mani zemē, jo tas, kas manī, jo stipri spiežas.
13 Un Jāzeps nocēla viņu zemē.
14 Un viņš atrada šeit alu un ienesa viņu tajā.
1 Lūk. II, 1.
XIII. nodaļa.
1 Jāzeps meklē ebreju vecmāti, 2 pamana putnus apstājamies lidojumā, 3 strādnieki pie azaida nekustas, 8 aitas stāv mierā, 9 gans ir sastindzis un nekustas, 10 un kazlēni ar mutēm skar ūdeni, bet nedzer.
UN atstājis viņu un savus dēlus alā, Jāzeps devās meklēt ebreju vecmāti Betlēmes ciemā.
2 Bet kad es gāju (Jāzeps stāstīja), es paskatījos gaisā un ieraudzīju brīnumainus mākoņus un putnus gaisā apstājamies pus lidojumā.
3 Un es paskatījos uz zemi un ieraudzīju klātu galdu, un ap to strādniekus sēžam, bet viņu rokas bija uz galda un tās necilājās, lai ēstu.
4 Tie, kuriem bija gaļas kumoss mutē, nekošļāja.
5 Tie, kuri bija pacēluši rokas, nevirzīja tās atpakaļ:
6 Un tie, kas bija pacēluši tās pie mutēm, nelika tājās nekā;
7 Bet viņu visu sejas bija pavērstas augšup.
8 Un es ieraudzīju izklīdušas aitas, bet tagad tās stāvēja rāmi.
9 Un gans bija pacēlis roku, lai iesistu tām, un viņa roka palika gaisā.
10 Un es palūkojos uz upi un ieraudzīju kazlēnus ar mutēm pie paša ūdens, kas skāra to, tak tie nedzēra.
XIV. nodaļa.
1 Jāzeps atrod vecmāti. 10 Gaišs mākonis apēno alu. 11 Alā ir spilgta gaisma, kas pakāpeniski kļūst spožāka, kad bērns ir piedzimis. 13 Vecmāte iziet ārā un pastāsta Salomei, ka viņa redzējusi jaunavu dzemdējam. 17 Salome to apšauba. 20 Viņas roka nokalst, 22 viņa lūdz To Kungu, 28 ir dziedināta, 30 bet brīdināta nestāstīt, ko ir redzējusi.
Tad es pamanīju sievieti kāpjam lejā no kalniem un viņa man vaicāja: Kurp tu dodies, ak vīrs?
2 Un es sacīju viņai: es eju meklēt ebreju vecmāti.
3 Viņa man atbildēja: Kur ir sieviete, kas ir radībās?
4 Un es atbildēju: Alā, un viņa ir mana saderinātā.
5 Tad vecmāte jautāja: Vai tad viņa nav tava sieva?
6 Jāzeps atbildēja: Tā ir Marija, kas tika mācīta Vissvētākajā Svētvietā, Tā Kunga namā, un viņa krita man kā izvēlēta, bet nav mana sieva, jo ieņēmusi no Svētā Gara.
7 Vecmāte jautāja: Vai tas tiesa?
8 Viņš atbildēja: Nāc un skaties.
9 Un vecmāte nāca viņam līdzi un nostājās alā.
10 Tad spožs mākonis aizēnoja alu un vecmāte teica: Šodien mana dvēsele ir spēcināta, jo manas acis redz brīnuma lietas un Izraēlam ir dzimusi pestīšana.
11 Bet it drīz mākonis alā tapa par spilgtu gaismu, tā ka viņu acis to nespēja izturēt.
12 Tak gaisma pakāpeniski pieauga, kamēr bērns nāca redzams un tas zīda viņa mātes Marijas krūti.
13 Tad vecmāte izsaucās un teica: cik šī ir slavena diena, kad manas acis ir redzējušas šo ārkārtējo skatu!
14 Un vecmāte izgāja no alas, un Salome satika viņu.
15 Un vecmāte viņu uzrunāja: Salome, Salome, es varu tev pastāstīt visbrīnumaināko parādību, ko tiku redzējusi.
16 Jaunava dzemdēja, kas ir pretišķīgi dabai.
17 Uz to Salome atbildēja: Kā Tas Kungs, mans Dievs ir dzīvs, ja vien es nesaņemšu sevišķu pierādījumu par šo notikumu, es nenoticēšu, ka jaunava var dzemdēt.
18 Tad Salome ienāca un vecmāte sacīja: Marij, parādi sevi, jo stipra ķilda par to ceļas.
19 Un Salome saņēma gandarījumu.
20 Taču viņas roka bija nokaltusi un viņa rūgti ievaidējās.
21 Un gaudās: Vai man, manas netaisnības dēļ, jo es kārdināju dzīvo Dievu, un teju mana roka atkritīs.
22 Tad Salome pauda savu lūgumu Tam Kungam un teica: Ak, manu tēvu Dievs, atceries jel mani, jo es esmu no Ābrahama un Īzāka, un Jēkaba sēklas.
23 Nenosodi mani starp Izraēļa bērniem, bet atjauno mani saskaņā ar vecākiem.
24 Jo Tu labi zini, ak Kungs, ka es esmu veikusi daudzus žēlsirdības darbus Tavā vārdā un saņēmusi no Tevis balvas [par to].
25 Tad Tā Kunga eņģelis stājās Salomei līdzās un teica: Tas Kungs Dievs ir uzklausījis tavu lūgšanu; pastiep savu roku pēc bērna un pacel to, un no tā [roka] taps vesela.
26 Salome, pār mēru prieka pilna, gāja klāt bērnam un teica: Man viņam jāpieskaras.
27 Un viņa gribēja to pielūgt, tāpēc teica: Tas ir lielākais ķēniņš, kas dzimis Izraēlā.
28 Un uzreiz Salome tapa dziedināta.
29 Tad vecmāte izgāja no alas, Dieva atzīta par labu esam.
30 Un klau! Līdz Salomei nonāca balss: Neizpaud jel tās savādās lietas, ko redzēji, kamēr bērns ieradīsies Jeruzalemē.
31 Tad arī Salome devās projām, Dieva atzīta par labu.
XV. nodaļa.
1 No Austrumiem ierodas gudrie. 3. Hērods satraukts; 8 lūdz viņus, ja tie atradīs bērnu, dot viņam ziņu. 10 Viņi apmeklē alu un sniedz bērnam savas veltes, 11 un sapnī tiek brīdināti: pie Hēroda neatgriezties, bet doties mājup pa citu ceļu.
TAD Jāzeps āvās doties projām, jo lielas jukas brieda šeit, Betlēmē, tāpēc ka te ieradušies bija daži gudri vīri no Austrumiem,
12 Kas taujāja: kur ir piedzimis jūdu ķēniņš? Jo mēs Austrumos redzējām viņa zvaigzni un ieradāmies viņu godināt.
3 Kolīdz Hērods to izdzirdēja, viņš gaužām noskuma un nosūtīja vēstnešus pie gudrajiem un pie priesteriem, un ielūdza viņus pilī.
4 Un jautāja tiem: Kur jūs redzējāt, ka rakstīts pat Kristu ķēniņu, vai kur viņam jāpiedzimst?
5 Tad tie viņam atbildēja: Betlēmē, Jūdejā; tā stāv rakstīts: Un tu, Betlēme, jūdu zemē, neesi pēdējā starp jūdu labākajām vietām, jo no tevis nāks valdonis, kas valdīs manus Izraēļa ļaudis.
6 Un aizsūtījis projām virspriesterus, viņš ieaicināja pilī gudrajos un vaicāja viņiem: Kāda tā zīme bij, ko jūs skatījāt, ka še ķēniņš ir dzimis?
7 Tie viņam atbildēja: Mēs redzējām īpaši lielu zvaigzni mirdzam starp debesu spīdekļiem, un tā pārmāca visas citas zvaigznes, tā ka tās tapa neredzamas, un tāpēc mēs uzzinājām, ka varens ķēniņš ir dzimis Izraēlī, un tādēļ šurp atnācām, lai godinātu viņu.
8 Tad Hērods viņiem teica: Ejiet un taujājiet centīgi; un ja jūs bērnu atradīsit, laidiet man ziņu, ka arī es varu doties un viņu sumināt.
9 Tā gudrie vīri devās ceļā un lūk! zvaigzne, ko viņi bij redzējuši Austrumos, slīdēja viņiem pa priekšu, kamēr nonāca un apstājās virs tās alas, kur zīdainis bija ar Mariju, savu māti.
10 Tad viņi sniedza savas veltes un piedāvāja tam zeltu un vīraku, un mirres.
11 Un būdami sapnī eņģeļa brīdināti, ka viņiem nelon atgriezties pie Hēroda caur Jūdeju, tie atgriezās savā zemē pa citu ceļu.
1 Mat. II, 1. u. c.
XVI. nodaļa.
1 Hērods saniknots, pavēl, lai mazuļi Betlēmē tiktu izkauti. 2 Marija noglabā savu bērnu silē. 3 Elizabete ar savu dēliņu Jāni aizbēg kalnos. 6 Kalns brīnumaini pašķiras un uzņem viņus. 9 Hērodu sadusmo Jāņa nozušana, viņš liek Zahariju nomaitāt pie altāra, 23 tempļa jumts pārplīst, ķermenis brīnišķā kārtā pazūd un asinis pārakmeņojas. 25 Izraēls apraud viņu. 27 Simeons tiek izvēlēts par viņa pēcnieku.
TAD Hērods atskārta, ka ir gudro vīru iznerrots, un bija varen saniknots, pavēlēja dažiem vīriem doties un izkaut visus mazuļus Betlēmē, kas līdz divus gadus veci un jaunāki.
2 Bet Marija dzirdēja, ka bērniem jātop nokautiem, būdama lielās bailēs, paņēma bērnu un ietina to autiņos, un iebāza viņu vēršu silē
1, jo iebraucamā vietā viņiem pietrūka telpas.3 Arī Elizabete, izdzirdusi, ka viņas dēls Jānis tiek meklēts, ņēma viņu un uzkāpa kalnos un skatījās visapkārt pēc vietas, kur lai viņu slēptu;
4 Un neatradās tur nevienas slepenas vietas.
5 Tad viņa pie sevis nopūtās un teica: Ak, Tā Kunga kalns, pieņem jel šo māti ar bērnu!
6 Jo Elizabete augstāk nespēja uzkāpt.
7 Un pēkšņi kalns pašķīrās un uzņēma viņus.
8 Un šeit viņiem parādījās Tā Kunga eņģelis, lai viņus pasargātu.
9 Bet Hērods meklēja Jāni un nosūtīja kalpus pie Zaharijas, kad viņš (kalpoja) pie altāra, un [tie] sacīja viņam: Kur tu esi paslēpis savu dēlu?
10 Viņš tiem atbildēja: Es esmu Dieva kalps un altāra kalpotājs; kā lai es varētu zināt, kur ir mans dēls?
11 Tad kalpi atgriezās un visu pastāstīja Hērodam; par ko viņš bija saniknots un teica: Vai tik viņa dēls nav tas Izraēla ķēniņš?
12 Pēc tam viņš nosūtīja savus kalpus pie Zaharijas atkal, sacīt: Stāsti mums taisnību, kur ir tavs dēls, jo tu zini, ka tava dzīvība ir manās rokās.
13 Tā kalpi devās turp un pateica viņam to
visu:14 Bet Zaharija viņiem atbildēja: Es esmu moceklis Dieva priekšā, un ja viņš [Hērods] izlies manas asinis, Tas Kungs pieņems manu dvēseli.
15 Turklāt zināt jel, ka viņš izlies nevainīgas asinis.
16 Tomēr Zaharija tika nokauts pie tempļa ieejas un altāra, un tuvu pie starpsienas [nodalījuma];
17 Bet Izraēļa bērni nezināja, ka viņš ir nokauts.
18 Tad [Dieva] sveicināšanas [dievkalpojuma?] stundā priesteri iegāja templī, bet Zaharija neievēroja paražu sagaidīt viņus un svētīt tos.
19 Vēl viņi turpināja to gaidīt, lai tas viņus sveicinātu;
20 Un nepagāja ne ilgs laiks, kad viņi to atrada, viens no viņiem iegāja svētvietā, kur atradās altāris, un viņš ieraudzīja sarecējušu asiņu lāmu zemē;
21 Tad lūk! [klau!] balss no debesīm runāja: Zaharija ir nokauts un viņa asinis nedrīkst būt noslaucītas, kamēr viņa asiņu atriebējs nāk.
22 Bet kad viņš [priesteris] to izdzirdēja, viņš visai izbijās un izgāja priekšā, un pastāstīja priesteriem, ko redzējis un dzirdējis; un viņi visi ienāca iekšā un redzēja to.
23 Tad tempļa jumti nodārdēja un pārplīsa no augšas līdz pamatam:
24 Un viņi neuzgāja ķermeni, bet tikai asinis, kas cietas bij tapušas kā akmens
25 Un viņi devās projām un stāstīja ļaudīm, ka Zaharija ir nokauts, un visas Izraēļa ciltis to dzirdēja, tādēļ sēroja un apraudāja viņu trīs dienas. 2
26 Tad priesteri sasauca apspriedi par vīru, kas nomainīs viņu.
27 Un Simeons līdz ar pārējiem vilka lozes, un [pilnā] loze krita Simeonam.
28 Tāpēc ka viņu apliecināja Svētais Gars ka viņš tiekams nenomirs, kamēr, kamēr neieraudzīs Kristu iemiesotu atnākam.
3 1 Lūk. II, 7. netieši norāda uz to, lai gan laika gaitā aplami pielietots. [?]
Es, Jēkabs, uzrakstīju šo vēsturi Jeruzalemē: un kad nemieri bija, es nošķīros tuksnesī, kamēr nomira Hērods. Un nemieri Jeruzalemē norima. Tas, kas palicis, ir ka es godinu Dievu, ka Viņš man tādu gudrību devis rakstīt jums, kas esat garīgi un kas Dievu mīl: tiem lai pieder slava un valdīšana mūžīgi mūžos. Āmen.