Par latviešu tautasdziesmām

Marta Daugule. J.Endzelīna skolniece. Mācījusies pie profesora Šmita, latviešu dainu pētnieka.
Lekcija Rīgas Franču licejā 20.gs. 30. gadu beigās.

Lekcijas konspekta skenējums:
1.lappuse    2.lappuse    3.lappuse    4.lappuse    5.lappuse    6.lappuse    7.lappuse    8.lappuse    9.lappuse    10.lappuse    11.lappuse    12.lappuse    13.lappuse    14.lappuse   15.lappuse    16.lappuse    17.lappuse   18.lappuse     19.lappuse    20.lappuse    21.lappuse    22.lappuse   23.lappuse    24.lappuse     25.lappuse

Fragments:

Tautas dziesmas.
Mūsu senči ir bijuši lieli dziedātāji un dziesmu cienītāji. Par to liecina lielais tautas dziesmu vairums. Mums ir savakti 12 lieli tautas dziesmu sējumi: astoņi Krišjāņa Barona sakārtojumā un četri folkloras krātuves sakārtojumā. Tur ir ierindotas apmēram 60800 pamatdziesmu, bet kopā ar variantiem pari par 90000 dziesmu. Tā ir bagātība, kuras nav nevienai tautai. To ir atzinuši arī sveštautieši. Kols, apceļojot Latviju, raksta šādi: Eiropā grūti atrast otru tautu, kam tādā mērā būtu piešķirams dziesminieku tautas vārds, un otru zemi, kam vairāk piekristu dziesminieku zemes nosaukums kā latviešu tautiņai un zemei.
Latvietis gan dzied, gan gavilē, gan rotā, gan līgo, gan tricina āriņu, gan dzied pavilkdams, gan locīdams, gan smalki, gan reši, gan velk gari, gan tin dziesmu kamolā, gan liek vacelē un pūriņā.

Tautas dziesmu vecums.
Nav iespējams fiksēt noteiktu laikmetu, kad radušās mums pazīstamās tautas dziesmas un tradīcijas. Tautas dziesmu vecumu nevar noteikt, var tikai vērot laikmetu, kad tautas dziesmas radušās. Par tautas dziesmu vecumu pastāv dažādi uzskati. Folklorists prof. Šmits domā, ka tautas dziesmas nevar būt vecākas par 500, 600, 700 gadiem un ka tās nav radušās priekš 13.g.s. Pie tam lielais vairums ir radies 13.,14. un 15. gadu simtenī un pa daļai arī 16.g. simtenī. Pēdējos 300 gados arī ir radušās tautas dziesmas, bet maz. Šai sakarā var aizrādīt, ka arī citām tautām tautas dzeja nav vecāka par 700 gadiem. Rietumu Eiropā ir gan uzglabājušās tautas dziesmas no 11. un 12. gadu simteņa, bet tās ir uzrakstītas 13.g.s. Nībelungu dziesma ir uzrakstīta 13.gs. Arī krievu ???as nav vecākas par 12.g.s. Vispār vairāk dziesmu ir uzglabājušās no 13., 14., un 15. gadu simteņa, un tā arī būs bijis pie latviešiem.
Kāpēc nedaudzina tautas dziesmas, kas vecākas par 700 gadiem? 1) pārgrozās valoda, 2) iestājas pārgrozības arī dzīvē, 3) pārgrozās arī dzīves uzskati, piem., asins atriebība, vecu cilvēku nogalināšana, brāļa precības ar māsu, līgavas zagšana. Uzskati palaikam grozās pēc 700, 800 gadiem. Tātad mūsu pazīstamās tautas dziesmas nebūs vecākas par 500, 600, 700 gadiem. Mūsu tautas dziesmas nedaudzina senās baltu ciltis ne galindus, ne jatvindus, nedaudzina mūsu tautas dziesmas arī mūsu tautas brīvības laikus, neapdzied tautas sapulces, un nav arī zināmas kulta dziesmas.
Par tautas dziesmu ziedu laikiem uzskata 13., 14., 15. un pa daļai 16. gadu simteni. Lai daudzmaz varētu noteikt tautas dziesmu vecumu, tad jāpiešķir vērība apdziedamiem priekšmetiem un faktiem, un liela nozīme apdziedamā priekšmeta daudzumam. Ja priekšmetu maz min, tad priekšmets aizmirsts vai jaunākos laikos radies. Dziesmās gan sastopami priekšmeti no aizvēsturiskiem laikiem, bet dziesmas ir aizmirstas, palikuši tikai priekšmeti. Tāpat paglabājušies tautas dziesmās veci mīti.
Par katoļticību dziesmu ir daudz, bet par luterticību maz.
Prof. Švābe domā, ka tautas dziesmas radušās pirms 13. gadu simteņa un arī beidzamos gadu simteņos, kā arī zviedru laikos.

Tautas dziesmu vērtēšanas vēsture.
Mūsu laikos katrs apzinīgs cilvēks cienī tautas tradīcijas, bet agrāk bija citādi. Pret tautas tradīcijām, īpaši tautas dzeju izturējās nevērīgi, pat nicīgi. Tā Vecais Stenders nosauc tautas dziesmas par blēņu dziesmām. Viņš uzskata tās par izskaužamām un sacer savas "jaunās ziņģes", ko likt vietā. Ar lielu gandarījumu viņš aizrāda, ka dažos "apgaismotos" Kurzemes novados tautas dziesmas ir gājušas mazumā.
Bet tad Eiropas gara kultūra ņēma citu virzienu. Tur tagad atskanēja sauciens: "Tuvāk pie dabas!" Šo uzskatu maiņu lielā mērā ir ietekmējis franču rakstnieks un filozofs Žans Žaks Ruso (1712-1778). Pēc Ruso domām viss cēlais un labais meklējams tautās un ļaužu šķirās, kas dzīvo dabai tuvu dzīvi. Tās ir pirmatnējās tautas un vienkāršie ļaužu slāņi. Un tagad ļaudis sāka interesēties par vienkāršo tautu un iedziļināties viņu gara pasaulē, kas izpaužas visspilgtāk tautas dzejā. Sakarā ar minētām parādībām 1778. g. nāk klajā Herdera tautas dziesmas "Volkslieder".
Herders ir vacu rakstnieks un dzejnieks, dzimis 1744. gadā austrumu Prūsijā. Ģimenē valda stingrība un nopietnība un jaunais Herders gribetu studēt teoloģiju, bet spaidīgo apstākļu dēļ viņam šis nodoms jāatstāj. Viņš strādā par pārrakstītāju, bet tad gadās, ka kāds krievu ārsts Herderu aizved uz Karalaučiem. Tur jaunais Herders studē medicīnu, bet vēlāk teoloģiju. Būdams students, viņš strādā par audzinātāju kādā audzināšanas iestādē. Bet tad 1764. gadā Herders saņem aicinājumu doties uz Rīgu par audzinātāju tā sauktajā Doma skolā "Domschule". Pēc pieciem gadiem viņš Rīgu atstāj kaut gan viņš pilsētu ir iemīļojis. Te pa daļai bija vainīgs viņa nemiera gars. Viņš dodas uz Parīzi, pavada kādu princi ceļojumā, bet arī to viņš atstāj. Kādu laiku viņš apmetas Strasburgā. Te viņš iepazīstas ar lielo vācu dzejnieku Gēti. Tālāk caur Gēti Herders nonāk Veimārā. Tur viņš nodzīvo sava mūža pēdējo posmu. 1803. gadā viņš mirst ar dzīvi neapmierināts. Uz viņa kapa plāksnes iegravēti vārdi: Licht, Liebe, Leben "Gaisma, Mīlestība, Dzīvība".
1778. gadā klajā laistās dziesmas nav sakārtotas pēc kādas noteiktas sistēmas, bet mūža beigās Herders grib laist jaunu tautas dziesmu krājumu klajā, papildinātu, pārstrādātu un sakārtotu pēc zemēm, tautām un valodām. Herders pats to nepiedzīvoja, bet šo dziesmu klajā laišanu apgādāja citi ļaudis, un šis krājums nāk klajā 1807. gadā ar nosaukumu "Tautu balsis dziesmās" ("Die Stimmen der Volker in Liedern"). Šai krājumā ieiet dažādas tautas dziesmas, arī dažas latviešu tautas dziesmas: Kam saulīte vēlu lēci, Vai tikvien labu ļaužu u.c
Herders ir devis arī mazu apcerējumu par latviešu tautas dziesmām. Viņš tās atzīst par īpatnām un atzīmē, ka latviešu tautas dziesmas piekļaujas dabai un dažādiem gadījumiem dzīvē. Viņš novērojis arī lielo smalkjūtību mīlestības dziesmās un aso zobgalību apdziedāšanās dziesmās. Arī Latvijā tagad sāk interesēties par tautas dzeju. To vispirmie dara vācieši. 1824. gadā vācieši dibināja "Latviešu literāro biedrību", tā saukto "Latviešu draugu biedrību". Viens no šīs biedrības uzdevumiem bija pētīt un krāt latviešu tautas tradīcijas, arī tautas dziesmas

Citi materiāli:

Arī: http://www.ailab.lv/teksti/Senie/Zeiferts/4.burtn42/1tau.dz/1.htm#a3
un
http://www.liis.lv/latval/Valoda/Teksts/2nodalja/Citati/3.htm
"Prol. E. Dunsdorfa grāmatā Zīle ir dotas dziesmas par Jēzu Kristu. Šīs dziesmas nevarēja rasties, kad latvieši vēl nepazina kristīgo ticību. Var iet vēl tālāk un sacīt, ka šīs t. dz. radušās tikai tad, kad latvieši bija iedzīvojušies kristīgā ticībā."