PĀVILA UN TEKLAS DARBI
[Tertuliāns saka, ka šis darbs [gabals] ir Āzijas Prezbitera viltots, kas ir ticis nolādēts. «Atzīts, ka tas ir [sarakstīts] bez [pienācīgās] cieņas pret Pāvilu.» Un pāvests Gelāzijs savā dekrētā [bullā?] pret apokrifu grāmatām ievietoja šo [aizliegto] skaitā. Neskatoties uz to, lielākā daļa no šā [vēsturiskā materiāla] agrīno kristiešu vidū tika apstiprināta un uzskatīta par īstu. Kipriāns, Eizebijs, Epifānijs, O[Au?]stins, Gregorijs no Naciantes, Zeltamute un Severs Sulpīcijs, kas visi dzīvoja ceturtajā gadsimtā, piemin Teklu vai atsaucas uz viņas vēsturi. Bazils no Seleicijas aprakstīja viņas darbus, ciešanas un uzvaras vārsmās, un Eiagrijs Sholasts, garīdznieks-vēsturnieks, ap 590. gadu atstāsta, ka «pēc tam, kad imperators Zeno[ns] bija atteicies no savas impērijas un Baziliks pārņēma tās pārvaldīšanu, viņam parādījās svētās un izcilās mocekles Teklas vīzija, kas apsolīja viņam tā impērijas atjaunošanu; kam par godu, kad tas piepildījās, Izaurijas provinces pilsētā Selencijā viņš uzcēla viscēlāko un krāšņāko templi [par godu] šai slavenajai moceklei Teklai un veltīja tam visai bagātīgus ziedojumus, kas (autors saka) ir saglabāti vēl līdz šai baltai dienai.»1
Kardināls Baronijs, Lokrīnus, arhibīskaps Veiks un citi, arī mācītais Grābe, kas izdevis Septuagintu un par jaunu pārstrādājis «Pāvila un Teklas darbus», uzskata, ka tie ir uzrakstīti apustuļu laikmetā; tā kā nesatur nekādas māņticības vai nesaskaņas ar tā laika uzskatiem un ticējumiem: un [īsi raksturojot] kopumā ir oriģināls un autentisks vēsturisks darbs.
Un atkal, tiek apgalvots, ka tas nav agrīno kristiešu [sacerēts] oriģināldarbs; taču, lai kā arī nebūtu, tas ir publicēts no grieķu manuskripta, ņemta no Oksfordas Bodleāņu [?] bibliotēkas, kuru doktors Milzs nokopējis un nosūtījis doktoram Grābem.]
1 «Hist. Eccles.» lib. 3, cap. 8
Svētās un slavenās pirmās mocekles un apustules Teklas mokpilnā nāve.
I nodaļa.
1 Demass un Hermogēns kļūst par Pāvila ceļabiedriem. 4 Pāvils apmeklē Onesiforu. 8 Demass un Hermogēns tiek ielūgti. 11 [Pāvils] sprediķo Onesifora mājiniekiem. 12 Viņa sprediķis.
KAD Pāvils [āvās ceļam] uz Ikoniju pēc bēgšanas no Antiohas[-ijas], Demass un Hermogēns kļuva par viņa ceļabiedriem, kas tad bija liekulības pilni.
2 Tak Pāvils raudzījās vienīgi pēc Dieva labvēlības, nedarīja viņiem pāri, bet mīlēja tos ļoti.
3 Tāpēc viņš pūlējas darīt tiem tīkamus Kristus pareģojumus un mācības, [tāpat] Dieva visumīļotā Dēla Labās Vēsts nolūku, pamācot viņus Kristus dievziņā, kā tā viņam [pašam] tapusi atklāta.
4 Un kāds vīrs vārdā Onesifors, izdzirdējis, ka Pāvils nāk uz Ikoniju [-umu], ātri devās viņu satikt, kopā ar savu sievu Lektru un dēliem Simiju un Zeno, lai ielūgtu viņu savā namā.
5 Jo Titus bija sniedzis viņiem Pāvila personības aprakstu, un tā kā viņi vēl līdz šim nepazina viņu kā cilvēku, bet bija tikai iepazīstināti ar viņa raksturu;
6 Viņi nogāja uz ķēniņa dižceļa, kas uz Listru veda, un stāvēja tur, viņu gaidīdami, salīdzinot visus garāmgājējus ar to aprakstu, ko Titus viņiem bija devis.
7 Un viņi beidzot ieraudzīja vīru (vārdā Pāvilu) nākam; zema auguma, kailu (vai skūtu) galvu, līkām ciskām, glītām kājām, iedubušām acīm; ar liektu degunu; pievilcības pilnu; dažubrīd viņš izlikās kā cilvēks, citreiz [pieņēma gandrīz] eņģeļa izskatu. Un Pāvils ieraudzīja Onesiforu un likās priecīgs [esam].
8 Un Onesifors teica: Sveiks, tu svētītā Dieva kalps; Pāvils atbildēja: Dieva žēlastība lai ir ar tevi un tavu ģimeni.
9 Bet Demass un Hermogēns rīkojās ar skaudību, un, izrādīdams lielu Dieva bijāšanu, Demass teica: Bet vai tad arī mēs neesam svētītā Dieva kalpi? Kāpēc tu nesveicini mūs?
10 Onesifors atbildēja: Tāpēc, ka jūsos es neatjaušu taisnprātības augļus; lai nu kā ja arī jūs esat no [tās sēklas], tad tiekat aicināti manā namā arīdzan.
11 Tad Pāvils ienāca Onesifora namā, un par šādu notikumu visiem mājiniekiem bija liels prieks; un viņi nodevās lūgšanai, maizes laušanai un uzklausīja Pāvilu sprediķojam Dieva vārdu par mērenību un augšāmcelšanos sekojošā veidā:
12 Lai svētīti ir sirdsšķīstie, jo viņi Dievu redzēs.
13 lai svētīti ir tie, kas uztur savu miesu neaptraipītu (vai šķīstu); jo tai jābūt Dieva templim.
14 Lai svētīti ir atturīgie (vai vienkāršie); jo viņiem Dievs sevi atklās.
15 Svētīti ir tie, kuri pamet savus laicīgos priekus; jo viņus Dievs pieņems.
16 Lai svētīti ir tie, kuriem ir sievas, tāpat tie, kuriem to nav; jo viņi Dieva eņģeļus radīs.
17 Svētīti ir tie, kas notrīs pie Dieva vārda; jo viņi taps mierināti.
18 Svētīti ir tie, kuri tur savu kristību tīru; jo viņi radīs mieru ar Tēvu, Dēlu un Svēto Garu.
19 Svētīti ir tie, kuri prasa pēc Jēzus Kristus gudrības (mācības); jo viņi tiks saukti par Visaugstākā dēliem.
20 Svētīti ir tie, kas ņem vērā Jēzus Kristus norādīto jo viņi dzīvos mūžīgā gaismā
21 Lai svētīti ir tie, kas Kristus mīlestības dēļ atstāj šīs pasaules priekus; jo viņi eņģeļus tiesās [vērtēs?] un sēdēs pie Kristus labās rokas, un necietīs no Pastarās Tiesas skarbuma.
22 Lai svētītas ir jaunavu miesas un dvēseles, jo viņas ir Dieva pieņemtas un nezaudēs atlīdzības par savu šķīstumu, jo vīnu (debesu) Tēva vārds būs pilnā spēkā Viņa Dēla dienā, un viņas līksmosies mūžīgi mūžam.
II nodaļa.
1 Tekla klausās aizrautīgi Paula sprediķi. 5 Tamiris, viņas pielūdzējs, vienojas ar viņas māti Teokliju viņu atrunāt; 12 veltīgi. 14 Demass un Hermogēns noķengā Pāvilu Tamirim.
Kamēr Pāvils teica sprediķi Onesifora mājas [kapelā], kāda jaunava, Tekla vārdā (kuras mātes vārds bija Teoklija, un kas bija saderināta vīram, vārdā Tamiris), sēdēja pie kāda loga savā mājā.
2 No kurienes caur logu no ēkas, kurā Pāvils bija, viņa gan nakti, gan dienu dzirdēja Pāvila sprediķus par Dievu, par žēlsirdību, par ticību Kristum un par lūgšanu;
3 Tā ka viņa nespēja atrauties no loga, kamēr ar pieaugošu prieku pakļāvās ticības mācībām.
4 Visbeidzot, kad viņa redzēja daudzas sievietes un jaunavas pie Pāvila [ie]ejam, viņa dedzīgi vēlējās, ka pati būtu [kaut] domās tik cienīga, lai parādītos viņa klātbūtnē un dzirdētu Kristus teikto; jo līdz šim viņa nebija redzējusi Pāvilu pašu, bet vien dzirdējusi viņa sprediķus, un tas viss.
5 Bet kad viņa nevarēja vairs sevi pārvarēt un atiet no loga, viņas māte sūtīja pēc Tamira, kas ieradās ar vislielāko prieku, jo nu cerēja viņu [Teklu] precēt. Tādēļ viņš Teoklijai vaicāja: Kur ir mana Tekla?
6 Teoklija atbildēja: Tamiri, man tev stāstāms kaut kas dīvains; jo Tekla [pēdējo] triju dienu laikā nav atkāpusies no loga ne tik daudz pat, lai ieēstu vai padzertu, bet tik aizrautīgi klausās kāda ārzemnieka viltus pilnās un maldinošās pārrunas, ka man pilnīgi ir brīnums, Tamiri, ka jauna sieviete ar viņai piemītošo kautrību ir tik dikti pārņemta.
7 Jo šis vīrs ir uzbudinājis visu Ikonijas pilsētu, un pat jūsu Teklu līdz ar citiem. Visas jaunavas un jaunekļi pulcējas pie viņa uzklausīt tā mācību; kas, bez visa pārējā, stāsta viņiem, ka ir tikai viens Dievs, kas vienīgais jāpielūdz, un ka mums visiem jādzīvo šķīstībā.
8 Tomēr mana meita Tekla kā zirnekļa tīmeklis ir piestiprinājusies pie loga, Paula pārrunu saistīta, un seko tām ar neparastu aizrautību un neparastu prieku; un tas, saskaņā ar viņa teikto, jaunu sievieti pavedina. Tāpēc tev tagad ir jāiet un jārunā ar viņu, jo viņa ir tev saderināta.
9 Tādēļ Tamiris devās un sveicināja viņu, un, par viņu rūpēdamies, centās to nepārsteigt, un teica: Tekla, mana laulātā draudzene [līgava?], kāpēc gan tu sēdi tik skumīgā izskatā? Kādas dīvainas jūtas to izraisījušas? Pavērsies pret Tamiri un pietvīksti!
10 Viņas māte arī runāja pēc tam ar viņu tādā pašā tonī un sacīja: Bērns, kāpēc tu tik noskumusi sēdi un itin kā pārsteigta neatbildi [ne vārda}?
11 Tad viņi gauži apraudājās; Tamiris [par to], ka viņš zaudējis savu pielaulāto, Teoklija par to, ka zaudējusi savu meitu; un kalpones ka zaudējušas savu saimnieci; un ģimenē iestājās vispārējas sēras.
12 Bet tas viss neatstāja nekādu iespaidu uz Teklu; pat ne tik, lai [tā iedomātu] sliektos pievērsties viņiem un ievērotu viņus, jo viņa aizvien vērīgi sekoja Pāvila pārrunām.
13 Tad Tamiris izskrēja uz ielas, lai paskatītos, kas tad ir tie, kuri ienāk pie Pāvila un iznāk ārā; un viņš ieraudzīja divi vīrus, iegrimušus visai karstā strīdū, un sacīja viņiem:
14 Cienītie [kungi], kas jums te par darīšanām? Un kas ir tas cilvēks tur iekšā, kas piederīgs jums kurš maldina ļaužu prātus, kā jaunekļiem, tā jaunavām, apvārdo viņus, lai viņi neprecas, bet paliek tādi kā bijuši?
15 Es solos jums dot vērā ņemamu summu, ja jūs man viņu kaut vai aprakstāt, jo es esmu šīs pilsētas galva.
16 Demass un Hermogēns atbildēja: Mēs nevaram skaidri pateikt, kas viņš tāds ir; tak mēs zinām to, ka viņš atņem jaunus vīrus viņu paredzētajām sievām [drīzāk līgavaiņus viņu līgavām?] un jaunavas viņu [saderētajiem] vīriem ar mācību, ka nav augšāmcelšanās nākotnē, ja vien jūs neturpinat [dzīvi] šķīstībā un neapgānat savu miesu.
III nodaļa.
1 Viņi nodod Pāvilu. 7 Tamiris ar virsniekiem viņu arestē.
TAD Tamiris teica: Nāciet man līdzi uz manu namu un atspirdzinieties. Tā viņi nonāca visai greznā mājoklī, kur bija vīna pārpilnība un bagātīgs ēdiens.
2 Viņi sēdās pie bagāti klāta galda un brangi iedzēra ar Tamiri uz viņa mīlestību pret Teklu un viņa vēlēšanos to apprecēt.
3 Tad Tamiris teica: Es vēlos, ka jūs man darītu zināmu, kāda ir šā Pāvila mācība, lai es to varētu saprast; jo mana interese par Teklu ir visai nopietna, redzot, ka viņa ir tik aizrāvusies ar šā svešinieka pārrunām, ka man draud savas iecerētās sievas zaudējums.
4 Tad Demass un Hermogēns atbildēja abi kopā un teica: Nogādāsim viņu pie valdoņa Kastelliusa [Kastellija?], jo viņš ir tas, kas cenšas pievērst cilvēkus jaunajai Kristiešu reliģijai un viņš, saskaņā ar Cēzara pavēli, sodīs to ar nāvi, tādējādi tu atdabūsi savu sievu;
5 Kamēr mēs tajā pašā laikā viņai iemācīsim, ka augšāmcelšanās, par kuru viņš runā, jau ir klāt un tā būtībā ir mūsu bērnos; un mēs tad augšāmceļamies, kad nonākam pie Dieva saprašanas.
6 Tamiris, saņēmis no viņiem šādu atskaiti, pildījās ar karstu aizvainojumu:
7 Un agri no rīta piecēlies, devās uz Onesifora namu, maģistrātu, cietumsarga un liela pulka ļaužu ar dēļiem [šķēršiem?] un sacīja Pāvilam:
8 Tu esi samaitājis Ikonijas pilsētu un starp visiem pārējiem [vēl turklāt] arī Teklu, kas ir man saderēta, tā ka viņa tagad ar mani neprecēsies. Tāpēc tev jānāk mums līdzi pie valdoņa Kastellija.
9 Un viss pūlis sāka brēkāt: Nost ar krāpnieku (burvi), jo viņš ir samaitājismūsu sievu prātus un visi ļaudis viņu uzklausa!
IV nodaļa.
1 Pāvils Tamira apsūdzēts gubernatora priekšā; 5 aizstāvas; 9 tiek [ielikts] cietumā; 10 un viņu apmeklē Tekla.
TAD Tamiris stājās valdoņa soģa krēsla priekšā un skaļā balsī runāja šādi:
2 Ak, valdoni, es nezinu, no kurienes šis vīrs uzradies, bet viņš ir viens [no tiem], kas māca, ka laulība ir pretlikumīga. Tāpēc pavēli jel viņam paust tavā priekšā, kāda iemesla pēc viņš izplata šādas mācības.
3 Kad viņš to bija pateicis, Demass un Hermogēns (sačukstējušies ar Tamiri) sacīja: Saki, ka viņš ir kristietis, un viņam tūlīt pat [piespriedīs] nāvi.
4 Bet valdonis bija apdomīgāks un, uzrunādams Pāvilu, teica: Kas tu [tāds] esi? Ko tu māci? Liekas, ka viņi tev uzveļ smagu noziegumu nastu.
5 Tad skaļā balsī ierunājās Pāvils, teikdams: Ak, valdoni, ja es tagad tieku saukts pie atbildības par savām mācībām, es vēlos, [lai jūs mani uzklausītu].
6 Tas Dievs, kas ir atriebības Dievs, un kas nestāv ne par ko citu, kā vien par savu radību pestīšanu, ir sūtījis mani atgriezt viņus no viņu nelietības un samaitāšanas, no visiem (grēcīgajiem) priekiem un no nāves; un pārliecināt viņus negrēkot vairs.
7 Tādēļ Dievs sūtīja Savu Dēlu Jēzu Kristu, ko es pielūdzu un kura [garā] es pamācu ļaudis likt savas cerības uz to, kam vienīgajam ir tāda žēlsirdība uz maldīgo pasauli, ka tā, ak, valdoni, nevar tapt nolādēta, bet tai [caur viņu] pieder ticība, Dieva bijāšana, ticības zināšana un patiesības mīlestība.
8 Tātad ja nu es tikai mācu to visu, ko esmu saņēmis ar Dieva atklāsmi, kur ir mans noziegums?
9 Kad valdonis to dzirdēja, viņš pavēlēja Pāvilu saistīt un ielikt cietumā, kamēr viņam būs vairāk vaļas to uzklausīt pilnīgāk.
10 Bet naktī Tekla noņēma savus auskarus, atdeva tos cietuma sargam, kas tad atvēra viņai durvis un ielaida viņu iekšā;
11 Un kad viņa uzdāvināja sudraba spoguli cietuma uzraugam, viņai netika liegts ieiet telpā, kurā Pāvils bija; tad viņa apsēdās tam pie kājām un uzklausīja no viņa [dižas patiesības] par Dievu.
12 Un tā kā viņa uztvēra, ka Pāvils nav ne nobijies, nedz bēdājas, bet ar dievišķo palīdzību izturas ar drosmi, viņas ticība pieauga tik strauji, ka viņa noskūpstīja viņa važas.
V nodaļa.
1 Teklu meklē un atrod ar paziņu starpniecību. 4 Kopā ar Pāvilu vesta pie valdoņa. 9 Tiek piespriesta sadedzināšana un Pāvilam izraidīšana. 15 Tekla brīnumaini izglābjas.
[Galu galā] izrādījās, ka Tekla ir pazudusi, un viņas ģimene un Tamiris to meklēja pa visām ielām, taču [nebija atrodama], tak viens no namziņa kalpiem viņiem pastāstīja, ka viņa naktī izgājusi ārā.
2 Tad viņi izprašņāja namzini, un viņš tiem izpauda, ka [Tekla] devusies uz cietumu pie svešā vīra.
3 Tāpēc viņi devās tā norādītajā virzienā un viņu atrada; un kad viņi iznāca ārā, tad sanāca barā un devās pie valdoņa, un izklāstīja viņam visu, kas noticis.
4 Kādēļ viņš pavēlēja Pāvilu atvest viņa soģa krēsla priekšā.
5 Tajā pašā laikā Tekla vārtījās [labāk gulēja] cietumā uz klona, tajā pašā vietā, kurā sēdēja Pāvils un viņu mācīja; vēlāk valdonis arī viņu pavēlēja vest viņa soģa krēsla priekšā; šo uzaicinājumu viņa saņēma ar prieku un gāja.
6 Kad Pāvils tika turp aizvests, pūlis iebrēcās ar lielu aizrautību: Viņš ir burvis! Lai viņš mirst!
7 Tomēr valdonis ar laipnību izturējās pret Pāvila runām par Kristus svētajiem darbiem; un pēc tam kad bija sasaukta padome, viņš uzaicināja Teklu un viņai noprasīja: Kāpēc tu pēc ikoniešu likumiem neprecies ar Tamiri?
8 Viņa stāvēja rāmi, acis Pāvilam pievērsusi; un nodomājusi, ka viņa nespēj atbildēt, tās māte Teoklija iebrēcās teikdama: Lai šī netaisnā būtne tiktu sadedzināta! Lai viņa tiktu sadedzināta [amfiteātra] arēnas vidū par Tamira atraidīšanu, lai visas sievietes no viņas [piemēra] mācītos izvairīties no tāda [likteņa].
9 Tad valdonis [sajutās] pār mēru atbildīgs [saistīts] un pavēlēja, lai Pāvilu izraidītu no pilsētas un Teklu sadedzinātu.
10 Tad valdonis piecēlās un tūlīt pat devās teātrī un visi ļaudis nāca līdz, lai redzētu drūmo skatu.
11 Bet Tekla, kā avs [klajā laukā], par varēm cenzdamās ieraudzīt savu ganu, lūkojās pēc Pāvila;
12 Un tā kā viņa raudzījās pāri pūlim, tad ieraudzīja To Kungu Jēzu Pāvila ārējā izskatā [labāk veidolā] un sacīja pati sev: Pāvils ir atnācis mani apraudzīt manos briesmīgajos apstākļos. Un viņa [nenovērsa] savas acis no viņa, bet viņš acumirklī pacēlās debesīs, kad viņa uz to nolūkojās.
13 Tad jaunekļi un jaunavas sanesa malku un salmus Teklu dedzināt; kas, būdama izģērbta pie staba, izspieda asaras pat valdonim aiz izbrīna, ieraugot viņas diženumu un daiļumu.
14 Un kad viņi pienācīgi sakrāva malku [labāk sārtu], ļaudis pavēlēja viņai kāpt uz tā; ko viņa izdarīja, iepriekš pārmetusi krusta zīmi.
15 Tad ļaudis pielika uguni kaudzei; kaut gan liesma [ņēmās spēkā], tā neskāra viņu, jo Dievs viņai izrādīja žēlsirdību un izraisīja lielu izvirdumu no pazemes, un mākonis no gaisa deva varenu lietus un krusas gāzi;
16 Tā ka no zemes trīcēšanas pulka daudzi nonāca lielās briesmās un daži gāja bojā, uguns apdzisa un Tekla bija glābta.
VI nodaļa.
1 Pāvils un Onesifors alā. 7 Tekla atrod Pāvilu; 12 piedāvā sekot viņam; 13 viņš [baidās, ka Tekla neiekļūst ārlaulības sakaros] pārliecina to nebaidīties no ārlaulības sakariem [?????].
TAJĀ pašā laikā Pāvils kopā ar Onesiforu, viņa sievu un bērniem ātri patvērās kādā alā, kura atradās pa ceļam no Ikonijas uz Dafni.
2 Un kad viņi dažas dienas bija badojušies, bērni sacīja Pāvilam: Tēvs, mēs esam izsalkuši, un [mums] nav, par ko nopirkt maizi; jo Onesifors bija pametis visu savu mantību, lai ar savu ģimeni sekotu Pāvilam.
3 Tad Pāvils, novilcis savus svārkus, sacīja zēnam: Ej, bērns, un nopērc maizi un nes to šurp.
4 Bet kad zēns pirka maizi, viņš redzēja savu kaimiņieni Teklu un izbrīnījās, un teica: Tekla, kurp tu eji?
5 Viņa atbildēja: Es dzenos pēc Pāvila, jo mani ar viņu izšķīra liesmas.
6 Zēns tad [solīja]: Es tevi aizvedīšu pie viņa, jo viņš ir lielās bažās par to, kas noticis ar tevi, un visas šīs sešas dienas lūdzas un gavē.
7 Kad Tekla ieradās alā, viņa atrada Pāvilu, ceļos nometušos daudzinām: Ak, svētais Tēvs, ak, Kungs Jēzu Kristu, gādā, lai liesmas nebūtu skārušas Teklu, bet esi viņas palīgs, jo viņa ir Tava kalpone.
8 Tad Tekla nostājās viņam līdzās, uzsaukdama sekojošos vārdus: Ak, augstākais Kungs, Zemes un Debesu Radītāj, sava mīļotā un svētā Dēla Tēvs, es slavinu Tevi, ka Tu pasargāji mani no uguns, lai atkal skatītu Pāvilu [vaigā]!
9 Tad Pāvils piecēlās un kad viņu ieraudzīja, sacīja: Ak, Dievs, kas piemeklē sirdi, Mana Kunga Jēzus Kristus Tēvs, es slavēju Tevi, ka Tu esi atbildējis uz manu lūgšanu!
10 Un tad viņus šai alā pārņēma savstarpēja mīlestība citam pret citu; Pāvils, Onesifors un visi, kas bija līdz ar viņiem, bija prieka pārpilni.
11 Viņiem nu bija pieci klaipi, daži augi [labāk dārzāji] un ūdens, un viņi mierināja viens otru Kristus svēto darbu pārdomās.
12 Tad Tekla teica Pāvilam: Ja tu [būtu ar mieru], es tev sekotu, lai kurp arī tu dotos.
13 Viņš tai atbildēja: Tagad ļaudis stipri tiecas uz ārlaulības sakariem, un tu esi izskatīga; es bīstos, ka tik tu nesaduries ar vēl lielāku kaislību par iepriekšējo un nespēsi izturēt, [bet tai piekāpsies].
14 Tekla atbildēja: Apbalvo mani vienīgi ar Kristus zīmi, un nekādas kaislības mani neiespaidos.
15 Pāvils atbildēja: Tekla, gaidi vien pacietīgi un tu saņemsi Kristus balvu.
VII nodaļa.
1 Pāvils un Tekla dodas uz Antiohu[-iju]; 2 maģistrāts Aleksandrs iemīlas Teklā; 4 noskūpsta viņu ar varu; 5 viņa tam pretojas; 6 tiek vesta valdoņa priekšā un nolemta plēsīgu zvēru saplosīšanai.
TAD Pāvils nosūtīja atpakaļ Onesiforu un viņa ģimeni uz viņu pašu mājām un, paņēmis Teklu sev līdzi, devās uz Antiohiju;
2 Un līdzko viņi ieradās pilsētā, kāds sīrietis, vārdā Aleksandrs, pilsētas miertiesnesis, kas savā maģistratūras laikā pilsētai bija izdarījis daudzus ievērojamus pakalpojumus, ieraudzīja Teklu un iemīlējās viņā, un pacentās ar daudzām bagātīgām dāvanām aizrunāt Pāvilu savu interešu labad.
3 Tak Pāvils viņam [liedzās]: Es nepazīstu sievieti, par kuru tu runā, nedz arī tā man pieder.
4 Bet [Aleksandrs] Antiohijā bija visai ietekmīga persona, [tāpēc viņš atļāvās] satvert [Teklu] uz ielas un viņu noskūpstīja; ko Tekla nepacieta, bet skatījās pēc Pāvila, saukdama [briesmu pilnā balsī]: Neuzmācies man, jo esmu svešiniece, neuzbāzies Dieva kalponei! Es esmu no Ikonijas ievērojamiem ļaudīm, tak biju spiesta šo pilsētu atstāt, jo nevarēju precēties ar Tamiri.
5 Tad viņa saturēja Aleksandru, saplēsa tam svārku, norāva viņam [amata] vainagu no galvas un padarīja smieklīgu visu ļaužu acu priekšā.
6 Bet Aleksandrs, daļēji tāpēc, ka mīlēja viņu un daļēji tāpēc, ka bija nokaunējies par paša izdarīto, aizveda viņu pie valdoņa un pēc viņas atzīšanās par izdarīto,1 tas nosodīja viņu saplosīšanai [mežonīgiem] zvēriem.
1 Senajā grieķu manuskriptā šeit kaut kā pietrūka, kas tika papildināts no vecas latīņu versijas, kura atrodas Bodleāņu bibliotēkā, Cod. Digb. 39, labāk, nekā no Simeona Metafrasta, vienpadsmitā gdsimta autora
VIII nodaļa.
2 Teklu uzņem Trifina; 3 tiek nomesta zvēriem; lauvene viņai nolaiza kājas. 5 Trifina redz savas mirušās meitas [rēgu], adoptē Teklu, 11 kura atkal tiek paņemta uz amfiteātri.
KO redzēdami, ļaudis sacīja: Šajā pilsētā tiesas tiek izspriestas netaisnīgi. Bet Tekla vēlējās valdoņa atbalstu, lai viņas šķīstība netaptu apdraudēta, bet būtu pasargāta, kamēr viņa tiks atdota zvēriem saplosīšanai.
2 Tad valdonis apprasījās: kas viņu uzņems? Pēc tam kāda ļoti bagāta atraitne, vārdā Trifina, kuras meita nesen bija mirusi, vēlējās uzņemties [rūpes] par viņu, un viņa pieņēma to mājās kā pašas meitu.
3 Beidzot piennāca tā diena, kad zvēri tika izlikti apskatīšanai; un Tekla tika aizvesta uz amfiteātri un daudzu skatītāju klātbūtnē ielikta krātiņā, kurā atradās ārkārtīgi neganta lauvene.
4 Trifina bez jebkāda pārsteiguma pavadīja Teklu, un šī lauvu mātīte nolaizīja Teklai kājas. Uzraksts, kas pauda par viņas noziegumu, bija šāds: Zaimošana. Tad sieviete iesaucās: Ak, Kungs, šajā pilsētā tiesas ir netaisnīgas!
5 Kad zvēri bija parādīti, Trifina ņēma Teklu sev līdzi uz mājām, un viņas gāja gulēt. Un lūk! Trifinas mirusī meita parādījās savai mātei un sacīja: Māt, uzskati šo jaunavu Teklu tikpat kā meitu manā [vietā]; un lūdz viņai, lai tā lūdzas par mani, ka es varētu tikt [pārcelta svētlaimes stāvoklī].
6 Pēc kā Trifina ar sērīgu seju sacīja: Man parādījās mana meita Falkonilla un lika man [mitināt] tevi savā istabā, kāpēc es vēlētos, Tekla, ka tu aizlūgtu par manu meitu, lai viņu ievadītu svētlaimes stāvoklī un mūžīgā dzīvošanā.
7 Kad Tekla to dzirdēja, viņa tūlīt pat pielūdza To Kungu un teica: Ak, debesu un zemes Kungs Dievs, Jēzu Kristu, Tu, Visaugstākā Dēls, jel dodiet, ka viņas meita Falkonilla dzīvotu mūžīgi. Trifina, to dzirdēdama, atkal nopūtās un teica: Ak, netaisnās tiesas! Ak, nepamatotais ļaunums! Ka tādai radībai (atkal) jātop zvēru saplosītai!
8 No rīta, pašā ausmā, Aleksandrs ieradās Trifinas mājā un teica: Valdonis un ļaudis gaida; izdodiet noziedznieci.
9 Bet Trifina viņam uzbruka tik varmācīgi, ka tas izbijās un aizbēga. Trifina bija karalisku asiņu; un viņa tad pauda savas žēlabas un teica: Ak, vai! Manā mājā ir nelaime divu iemeslu dēļ un nav neviena, kas spētu man palīdzēt, gan manas meitas zaudējums, gan nespēja glābt Teklu. Bet tagad, ak, Kungs Dievs, esi Teklas, savas kalpones, palīgs.
10 Kad viņa to bija izrunājusi, valdonis nosūtīja vienu no saviem virsniekiem pēc Teklas. Trifina satvēra viņu pie rokas un, iedama tai līdzi, teica: Es devos ar Falkonillu uz viņas kapu, un tagad man jāiet ar Teklu pie zvēriem.
11 Kad Tekla to dzirdēja, viņa raudāja lūgdamās un teica: Ak, Kungs Dievs, Kuram es uzticos un pie kā patveros, atlīdzini Trifinai par viņas līdzcietību pret mani un saglabā manu šķīstību.
12 Pēc tā amfiteātrī sacēlās milzīgs troksnis; zvēri rēca un cilvēki brēca: Vediet [šurp] noziedznieci!
13 Bet [kāda] sieviete iekliedzās un teica: Lai visa plsēta cieš par šādiem noziegumiem un soda mūs visus, ak, valdoni, ar to pašu sodu. Ak, netaisnā tiesa! Ak, nežēlīgais skats!
14 Citi [sauca]: Lai visa pilsēta top sagrauta par šādu zemisku rīkošanos! Nokauj mūs visus, valdoni! Ak, nežēlīgais skats! Ak, nekrietnā tiesa!
IX nodaļa.
1 Teklu izģērbtu iesviež pie plēsīgiem zvēriem; 2 viņi visi atsakās tai uzbrukt; 8 viņa ielec ūdens bedrē; 10 citi plēsoņas neuzbrūk viņai; 11 piesieta pie mežonīgiem vēršiem. 13 Brīnumainā veidā glābjas. 21 Tiek atbrīvota. 24 Viņu uzņem Trifina.
TAD Tekla tika [izrauta] no Trifinas rokām, izģērbta kaila, ar jostu apjozta un iegrūsta [arēnā], paredzētā priekš cīņām ar zvēriem: un lauvas un lāči tika palaisti brīvi pret viņu.
2 Tak lauvene, kas no viņiem bija visniknākā, pieskrēja pie Teklas un nogūlās pie viņas kājām. Pēc kā milzums sieviešu skaļi iekliedzās.
3 Tad lācene viņai neganti klupa virsū, bet lauvene stājās tai pretī un saplosīja gabalos.
4 Atkal lauvu tēviņš, kas bija cilvēkēdājs un kurš piederēja Aleksandram, metās uz viņu; bet lauvene tēviņam [aizšķērsoja ceļu] un viņi nogalēja viens otru.
5 Tad sievietes pārņēma lielas bažas, jo lauvene, kas palīdzēja Teklai, nu bija beigta.
6 Pēc tam viņi izlaida ārā daudzus citus mežonīgus zvērus; bet Tekla stāvēja ar rokām, izstieptām pret debesīm, un lūdzās; un, kad viņa [skaitīja lūgsnu], viņa pagriezās atpakaļ un ieraudzīja bedri, ar ūdeni pildītu, un teica: Nu ir īstais laiks man tapt kristītai!
7 Pēc tam viņa metās ūdenī un teica: Tavā vārdā, ak, mans Kungs Jēzu Kristu, es esmu kristīta šai [manā] pēdējā dienā. Sievietes un cilvēki, to redzot, iekliedzās un teica: Nemeties ūdenī! Bet pats valdonis iesaucās, ka domājot zivis (haizivis?1) [???!!!] būšot kāras aprīt tādu daiļumu.
8 Neņemot vērā visu to, Tekla iemetās ūdenī mūsu Kunga Jēzus Kristus vārdā.
9 Bet zivis (haizivis?), kad tās ieraudzīja zibeni un uguni, bija pagalam un beigtas uzpeldēja virs ūdens, un uguns mākonis ietvēra Teklu, tā ka zvēri nespēja viņai tuvoties, [turklāt] cilvēki nevarēja saskatīt viņas kailumu.
10 Vēl viņi [rīdīja] citus plēsoņas pret viņu, pēc kā viņi palaida gaužām žēlīgu brēcienu; un daži no viņiem izvēma narda eļļu, citi kasiju, vēl citi amomu (narda paveidu Jeruzalemes stādu vai dāmu rozi), citi [smaržīgu] ziedi, tā kā smaržvielu daudzums bija liels, atbilstoši cilvēku skaitam; un visiem šiem zvēriem strauji uznāca miegs, tā ka viņi aizmiga un neaiztika Teklu.
11 Pēc kā Aleksandrs sacīja valdonim; man ir daži ļoti briesmīgi vērši: piesiesim viņu pie tiem. Uz to valdonis svarīgi atbildēja: Tev [ir brīv darīt], ko uzskati par piemērotu.
12 Tad viņi apsēja virvi ap Teklas vidukli, ar kuru sasēja arī kājas, un ar to piesaitēja vēršiem, kuru dzimumorgāniem tie pielika nokaitētus dzelžus, lai tā tos vairāk sakaitinātu un tie vēl briesmīgāk saraustītu Teklu, kamēr to nogalētu.
13 Tad vērši rāvās prom, izgrūzdami visderdzīgākās skaņas [labāk nelabi maurodami]; tak liesma, kas bija ap Teklu, sadedzināja visas virves, kas bija piesaistītas vēršu locekļiem [labāk kakliem], un viņa stāvēja arēnas vidū tik bezrūpīga, ir kā nebūtu saistīta.
14 Bet tajā pašā laikā Trifina, kura sēdēja uz viena no soliem, zaudēja samaņu un nomira; pēc kā visa pilsēta [tērpās] visdziļākajās sērās.
15 Un pats Aleksandrs bija pārbijies un vēlējās [runāt] ar valdoni, teikdams: Es ļoti lūdzu tevi, apžēlojies par mani un pilsētu un atbrīvo šo sievieti, kura cīnījās ar zvēriem; citādi gan tu, gan es, gan visa pilsēta ies bojā.
16 Jo ja nu Cēzars [dabūs zināt] par to, kas nupat notika, viņš tūlīt pat sagraus pilsētu, jo Trifina, persona ar karaliskām asinīm un personiski pazīstama viņam, ir nomirusi savā sēdvietā.
17 Pēc kā valdonis pasauca Teklu no zvēru pulka un viņai jautāja: Kas tu esi? Un kādu apstākļu ietekmē neviens no šiem plēsoņām tevi neaiztika?
18 Tekla viņam atbildēja: Es esmu dzīvā Dieva kalpone; un kas attiecas uz manu [pārliecību], es esmu Jēzus Kristus, viņa Dēla, ticīgā, pret kuru Dievam labs prāts; un šā iemesla dēļ neviens no zvēriem mani neaiztika.
19 Viņš vienīgais ir ceļš uz mūžīgo pestīšanu un mūžīgās dzīves pamatu likšanu. Viņš ir cietēju patvērums, atbalsts mocekļiem, cerība un aizsardzība tiem, kas zaudējuši cerības; un, īsāk sakot, visi tie, kuri viņam netic, nedzīvos, bet cietīs mūžīgā nāvē [pazušanā].
20 Kad valdonis to visu dzirdēja, viņš lika atnest viņas drānas un teica, lai tā apģērbjas.
21 Tekla atbildēja: Varbūt, ka Dievs, kas ietērpa mani, kad es kaila biju zvēru vidū, tiesas dienā piesegs tavu dvēseli ar pestīšanas drānām. Tad viņa ņēma savas drēbes un uzģērba tās; un valdonis bez vilcināšanās izdeva pavēli ar šādu tekstu: Es atsvabinu tevi, Tekla, Dieva kalpone.
22 Pēc kā visas sievietes kopā iesaucās skaļās balsīs un pilnīgā saskaņā slavināja Dievu, un teica: Ir tikai viens Dievs, kas ir Teklas Dievs; viens Dievs, kas Teklu ir izglābis.
23 Viņu balsis bija tik skaļas, ka visa pilsēta izlikās sadrebam; un pati Trifina dzirdēja labvēlīgās vēstis un augšām cēlās, un ar pūli [kopā] skrēja satikt Teklu; un apskavusi viņu, teica: Tagad es ticu, ka var būt augšāmcelšanās no nāves; tagad es esmu pārliecināta, ka mana meita ir dzīva. Tāpēc nāc mājās, mana meita Tekla, un es došu tev visu, kas man ir.
24 Tā Tekla gāja ar Trifinu un tika tur dažas dienas uzņemta, mācīja viņai [Trifinai] Tā Kunga Vārdu, sakarā ar ko daudzas jaunas sievietes tika pievērstas [ticībai]; un Trifinas ģimenē valdīja liels prieks.
25 Bet Tekla ilgojās redzēt Pāvilu un prašņāja un sūtīja visur viņu uzmeklēt; un kad visbeidzot viņa izdibināja, ka viņš ir Mirā, Līcijā, viņa ņēma sev līdz daudzus jaunekļus un jaunavas; un, aplikusies jostu un ģērbusies kā vīrietis, viņa devās pie tā uz Miru Līcijā, un tur atrada Pāvilu sprediķojam Dieva vārdu; un drūzmā viņa nostājās viņa [tuvumā].
1 Piraņas nē, jo Amerika vēl nebija atklāta
X nodaļa
1 Tekla apmeklē Pāvilu. 6 Apmeklē Onesiforu. 8 Aprauga savu māti. 9 Kas atraida viņu. 12 Tiek velna kārdināta. Dara brīnumus.
BET Pāvila pārsteigums nebija mazais, kad viņš Teklu ieraudzīja un ļaudis kopā ar viņu; jo viņš iedomājās, ka pār viņu nācis kāds jauns pārbaudījums;
2 Kad Tekla to uztvēra, viņa tam sacīja: Es tiku kristīta, ak, Pāvil, jo tas, kas tev palīdz sprediķot, palīdzēja man kristīties.
3 Tad Pāvils viņu pieņēma un aizveda uz Hermesa māju, un Tekla Pāvilam izstāstīja visu, kas ar viņu atgadījas Antiohā, tā ka Pāvils par to izbrīnījās ārkārtīgi un visi, kas to dzirdēja, tika pievērsti ticībai un aizlūdza par Trifinas laimi.
4 Tad Tekla piecēlās un teica Pāvilam: Es dodos uz Ikoniju; Pāvils viņai atbildēja: Ej un māci Tā Kunga Vārdu.
5 Bet Trifina nosūtīja Pāvilam lielas naudas summas un arī apģērbus no Teklas rokām palīdzībai nabagajiem.
6 Tā nu Tekla devās uz Ikoniju. Un kad viņa nonāca līdz Onesifora namam, viņa nometās uz grīdas tajā vietā, kur Pāvils bija sēdējis un mācījis, un asaras ar lūgšanām mīdama, viņa slavēja un cildināja Dievu sekojošiem vārdiem:
7 Ak, Kungs, šā nama Dievs, kurā es visupirms tiku Tevis apgaismota; ak, Jēzu, dzīvā Dieva Dēls, kas biji mans palīgs valdoņa priekšā un mans palīgs starp zvēriem; Tu vienīgais esi Dievs mūžīgi mūžos. Āmen.
8 Tekla nu (pēc savas atgriešanās) atrada, ka Tamiris ir miris, bet viņas māte [vēl] dzīva. Pasaukusi savu māti, viņa tai teica: Teoklija, mana māte, vai tas tev ir iespējams pieņemt ticību, ka ir tikai viens Kungs Dievs, kas mīt debesīs? Ja tu vēlies lielus labumus, tad Dievs tev tos dos caur mani; ja tu vēlies atkal [pieņemt] savu meitu, tad te es esmu.
9 Šo un daudz ko citu viņa lika priekšā savai mātei, (pūlēdamās) pārliecināt viņu (par savu viedokli). Bet viņas māte Teoklija neatzina to, ko mocekle Tekla bija teikusi.
10 Tā Tekla noprata, ka viņas pierunāšana ir bez panākumiem, pārkrustījās no galvas līdz kājām ar (krusta) zīmi, pameta šo namu un devās [atpakaļ] uz Dafinu; un kad viņa tur ieradās, aizgāja uz alu, kur atrada Pāvilu un Onesiforu un nometās zemē, un raudāja Dieva priekšā.
11 Kad viņa no turienes šķīrās, viņa devās uz Seleiciju un daudzus apgaismoja Kristus izpratnē.
12 Un gaismas mākonis viņu pavadīja ceļā.
13 Bet kad viņa nonāca Seleicijā, tad devās uz vietu ārpus pilsētas apmēram fārlonga [1/8 jūdze ~ 200 m; labāk romiešu mērs stadija (185 m)] attālumā, baidīdamās no iedzīvotājiem, jo tie bija elku pielūdzēji.
14 Un viņa tika (mākoņa) vadīta uz kalnu, kuru sauca par Kalamo[nu] vai Rodeo[nu]. Šeit viņa mājoja daudzus gadus un pārcieta lielu skaitu mocošu velna kārdinājumu, kurus viņa uzvarēja atbilstošā veidā ar palīdzību, kas viņai [nāca] no Kristus.
15 Visbeidzot par jaunavu Teklu izdzirdēja kāda augstdzimusi sieviete, devās pie viņas un tika viņas ievadīta Dieva pareģojumos [šeit drīzāk patiesībās], un daudzi no tiem tika zuduši šajā pasaulē, un uzsāka mūķenes dzīvi ar viņu.
16 Līdz ar to par Teklu visur izplatījās labas atsauksmes un viņa veica dažus dziedināšanas (brīnumus), tā ka visa pilsēta un kaimiņu zemes vada savus slimniekus uz šo kalnu, un pirms viņi nonāca līdz pašai alas ieejai, viņi tika piepeši izdziedināti, lai arī ar kādu ligu būtu sirguši.
17 Tika izdzīti nešķīstie gari, kas izskrēja ārā ar lielu troksni; visi saprata, ka slimie top veseli un slavēja Dievu, kas dāvinājis tādu spēku [šķīstajai] jaunavai Teklai;
18 Tas nonāca tiktāl, ka Seleicijas ārsti nu vairs netika ņemti vērā un zaudēja visus sava amata ienākumus, jo vairs neviens viņus necienīja; kāpēc viņi pildījās ar dusmām un sāka perināt metodes, kā ar šo Kristus kalponi izrēķināties.
XI nodaļa.
1 Mēģinājums [Teklu] izvarot; 12 glābjas, atveroties klintij; 17 tā aizveras, pateicoties brīnumam.
Tad velns uzgumdīja viņu prātus ar nelabu padomu; un kādu dienu, satikušies apspriesties, [ārsti] savā starpā izdomāja sekojošo: Jaunava ir diženās dievietes Diānas priesteriene, un viss tas, ko viņa no tās pieprasa, tiek dots, jo viņa ir jaunava, un nevainību mīl visi dievi.
2 Tagad mēs sadabūsim kādus [bezgodīgus salašņas], un pēc tam mēs viņus pamatīgi piedzirdīsim un dosim viņiem krietnu naudas summu, un pavēlēsim viņiem samaitāt to jaunavu, apsolot viņiem ja viņi to izdarīs, vēl lielāku atlīdzību.
3 (Jo viņi kopā bija izdomājuši, ka ja tie viņu izvaros, dievi viņu vairs neuzmanīs, nedz Diāna viņas vietā dziedinās slimniekus.)
4 Viņi rīkojās saskaņā ar šo lēmumu, un blandoņas devās uz kalnu, un tik špetni kā lauvas dauzījās pie alas ieejas.
5 Svētā mocekle Tekla, paļaudamās uz Dievu, kuram viņa ticēja, atvēra durvis, kaut gan iepriekš viņa bija novērtējusi viņu izskatu, un sacīja tiem: Jaunekļi, kādas jums [te darīšanas]?
6 Viņi atbildēja: Vai te ir kāda, vārdā Tekla? Viņa [atjautāja]: Kas jums no viņas [vajadzīgs]? Viņi teica: Mums ir prātā ar viņu pārgulēt.
7 Svētītā Tekla atbildēja: Tā kā es esmu veca nabaga sieviete, es esmu mana Kunga Jēzus Kristus kalpone, un tā kā jums ir nekrietns nodoms pret mani, jūs nespēsiet to piepildīt. Viņi [atcirta]: [Tev] tas nav iespējams, bet mēs esam spējīgi izdarīt visu, kas vien mums prātā.
8 Un kad viņi to bija pateikuši, tie ar visu sparu bruka tai virsū un grasījās to izvarot. Tad viņa visai maigi sacīja:
9 Un kad viņi to saķēra, viņa paskatījās debesīs un sacīja: Ak, Dievs, visugodājamais, kam neviens nevar pielīdzināties; kas dara sevi briesmīgu pār saviem ienaidniekiem; kas glāba mani no uguns un neizdeva mani Tamirim, neizdeva mani Aleksandram; kas atsvabināja mani no plēsīgiem zvēriem; kas pasargāja mani dziļā ūdenī; kas visur bijis mans palīgs un godinājis Savu Vārdu manī;
10 Arī tagad glāb mani no šo ļauno un neprātīgo vīriešu rokām, nedz pieļauj viņiem apkaunot manu šķīstību, kuru es līdz šim esmu glabājusi Tev [par] godu; jo es mīlu Tevi un ilgojos pēc Tevis, un pielūdzu Tevi, ak, Tēvs, Dēls un Svētais Gars, mūžīgi mūžos. Āmen.
11 Tad no debesīm [atskanēja] balss, teikdama: Nebīsties, Tekla, mana [uz]ticīgā kalpone, jo Es esmu ar tevi! Skaties un raugi vietu, kas atveras priekš tevis: tur tev būs mūžīgs mājoklis [izklausās pēc «mūža māja»...], tur tu dabūsi svētlaimi redzēt.
12 Svētītā Tekla vērodama pamanīja klinti atveramies tādā augstumā, ka tajā cilvēks varētu ieiet; viņa darīja, kā bija pavēlēts, drosmīgi aizbēga [labāk atbrīvojās, izrāvās] no nekrietnās bandas un iegāja klintī, kura tūlīt pat aizvērās tā, ka neredzēja nevienas plaisas [vietā], kur tā bija atvērusies.
13 Vīrieši stāvēja, galīgi pārsteigti par tik neparastu brīnumu, un tie vairs nejaudāja aizturēt Dieva kalponi; bet tikai, saķēruši viņas apmetņa malu vai kapuci, viņi noplēsa no tās strēmeli;
14 Un pat tas bija ar Dieva atļauju, lai nostiprinātu ticību tiem, kas atnāks skatīt šo svētīto vietu un nodotu svētību tiem turpmākajos gadsimtos, kas ticēs mūsu Kungam Jēzum Kristum no tīras sirds.
15 Tādā veidā cieta šī pirmā mocekle un Dieva apustule, un jaunava Tekla; kas nāca no Ikonijas astoņpadsmit gadus veca; pēc tam, daļēji ceļojumos un klejojumos, un daļēji mūķenes dzīvē alā viņa nodzīvoja septiņdesmit divus gadus; tā ka viņa bija deviņdesmit gadus veca, kad Tas Kungs viņu pārcēla [debesīs].
16 Tā beidzās viņas dzīve.
17 Diena, kura tiek turēta par svētu, viņu pieminot, ir divdesmit ceturtais septembris, par godu Tam Tēvam, un Tam Dēlam, un Tam Svētajam Garam, tagad un mūžīgi mūžam. Āmen.