NIKODĒMA EVAŅĢĒLIJS, sākumā saukts TIE PONCIJA PILĀTA DARBI
[Kaut gan starp pašiem mācītākajiem pastāv uzskats, ka šo evaņģēliju patiešām ir uzrakstījis Nikodēms, kurš kļuva par Jēzus Kristus mācekli un runāja ar Viņu; citi pieņem, ka tas ir dažu dedzīgu ticīgo [veikts] viltojums apmēram no trešā gadsimta, kuri bija pamanījuši, ka tajā ir iepriekšējā gadsimta kristiešu atsauces uz Pilāta darbiem, bet ka tādi Darbi nav tikuši sarakstīti to izdomāšanai bija jānāk talkā kristietībai sarakstīt un publicēt šo evaņģēliju, tā kā tas vienlīdz gan apliecināja kristiešu vajāšanu, gan pārliecināja pagānus par Kristīgās reliģijas taisnību. Reverends Jeremija Džounss saka, ka tādi svētbijīgi viltojumi pirmo trīs gadsimtu laikā kristiešu vidū bija visai bieži izplatīti; un šāda rakstura viltošana no iepriekš minētā viedokļa izliekas dabiska un iespējama. Tas pats autors savā «Garīdzniecības vēsturē», pieminot Eizebiju, vaino pagānus par šīs grāmatas, sauktas par «Pilāta darbiem», viltošanu un izdošanu, dod pamatu piebilst, ka minētā evaņģēlija iekšējā liecība parāda, ka tas gan nav nekāda pagāna darbs, bet, ja vēlīnā trešā gadsimta beigās mēs rodam to kristiešu apritē (kā tas patiešām bijis vairākās baznīcās) un ja šajā pašā laikā mēs sastopamies ar pagānu viltojumu, tad tā vien šķiet, ka, iespējams, šajā laikā daži kristieši varēja publicēt tādu darbu kā šis, lai attiecīgi prertstatītu pagānu viltojumam un daļēji lai atbalstītu tos uzskatus, ko pirmie kristieši bija izveidojuši par Pilāta Darbiem. Un misters Džounss saka, ka viņš domā tas nav nekas īpašs, tā kā mums pastāv milzums ticīgo viltojumu piemēru antīkajā laikmetā, kas ir balstīti uz daudz mazāk ticamiem iemesliem. Vai nu tas ir kanonisks, vai nav, bet patiešām ir visai sens un atsevišķu seno kristiešu piesaukts.
Mūsdienu [angļu] tulkojums ir darināts no evaņģēlija, ko publicējis Grineuss kopojumā «Orthodoxographa, vol. I, tom. ii, p.643.]
Mācekļa Nikodēma Evaņģēlijs, kas satur Mūsu Meistara un Pestītāja Jēzus Kristus Ciešanas un Augšāmcelšanos.
I nodaļa.
1 Jūdi apsūdz Kristu Pilātam par dziedināšanu Sabatā, 9 ar ziņnesi izsaukts viņa priekšā, kas viņu pagodina, 20 top standartu cildināts, kas palokās viņa priekšā.
ANNASS un Kaiafess [Kaiafs?], un S[Z]ummass, un Datams1, Gamaliēls, Jūda, Levijs, Neftalims, Aleksandrs, Kīrs un citi jūdi devās pie Pilāta par Jēzu [runāt], Viņu apsūdzēt daudzos ļaunos noziegumos.
2 Un teica [tā]: Mēs esam pārliecināti, ka šis te Jēzus ir galdnieka Jāzepa dēls2 un Marijas dzemdēts, un ka viņš sevi sludina par Dieva Dēlu un ķēniņu3; un ne tikai to vien, bet mēģina izdeldēt sabatu4 un mūsu tēvtēvu likumus.
3 Pilāts atjautāja: Kas [tad] ir tas, ko viņš sludina? Un kas iraid tas, ko viņš pūlas deldēt?
4 Jūdi klāstīja viņam: Mums ir likums [bauslis], kas liedz dziedināt sabata dienā5; tak viņš tajā dienā tad dziedina gan tizlos, gan kurlos, triekas ķertos, aklos, spitālīgos un apsēstos ar nelietīgiem paņēmieniem.
5 Pilāts jautāja pretī: Kā tad viņš to var padarīt ar nelietīgiem paņēmieniem? Tie atbildēja: Viņš ir burvis un izdzen velnus ar velnu valdnieka palīdzību6; un tādējādi visas lietas viņam pakļaujas.
6 Tad Pilāts sacīja: Velnu izdzīšana neliekas vis esam nešķīsta gara darbs, bet notiek ar Dieva spēku.
7 Šie jūdi atbildēja Pilātam: Mēs gauži lūdzam jūsu augstību izsaukt viņu stāties jūsu tiesas priekšā un uzklausīt viņu pašam.
8 Tad Pilāts izsauca ziņnesi un teica tam, kādu iemeslu pēc Kristum ir jāierodas šeit.
9 Tad ziņnesis devās turp un, Kristu zinādams, godināja Viņu; un izklājis apmetni, kas viņam bija uz rokas [uzmests], teica: Kungs, kāp uz tā un dodies turp, kur pavaldonis Tevi sauc.
10 Kad jūdi manīja, ko ziņnesis ir darījis, viņi pacēla balsis (pret viņu) uz Pilātu un [kurnēja]: Kāpēc tu neizsauci viņu ar tiesas kalpu, bet ar ziņnesi [aicināji]? Jo ziņnesis, kad viņu ieraudzīja, to cildināja un izklāja tam priekšā savu apmetni, ko uz rokas turēja un sacīja viņam: Kungs, pavaldonis sauc Tevi.
11 Tad Pilāts sauca ziņnesi un taujāja: Kālab tu tā darīji?
12 Ziņnesis atbildēja: Kad tu sūtīji mani no Jerusalemes pie Aleksandra, es redzēju Jēzu sēdam kā [ķēniņu] ēzeļmātes mugurā, un ebeju bērni, turēdami zarus rokās, sauca: Ozianna.
13 Citi ceļā izklāja savas drānas un sauca: Glāb mūs Tu, kas Valdi debesīs; lai Viņš ir svētīts, kas nāk tā Kunga vārdā.7
14 Tad jūdi sāka brēkt pret ziņnesi un teica: ebreju bērni gavilēja ebreju valodā; un kā tad tu, grieķis būdams, ebreju mēli zini?
15 Ziņnesis atbildēja viņiem teikdams: Es jautāju vienam ebrejam un sacīju: Ko tie bērni tur klaigā ebreju mēlē?
16 Un viņš man to paskaidroja, teikdams, ka tie sauc Ozianna, ko var tulkot: Ak, Kungs, pestī mani; vai Ak, Kungs, glāb.
17 Tad Pilāts viņiem bilda: Kāpēc jūs paši apliecināt tos vārdus, ko bērni teica, proti, ar savu klusēšanu? Kur ziņnesis ir ačgārnību pielaidis? Un viņi palika klusu.
18 Tad pavaldonis sacīja ziņnesim: Eji un papūlies ar jebkādiem [ieganstiem] viņu iekšā dabūt.
19 Bet ziņnesis devās ārā un darīja kā iepriekš; un sacīja: Kungs, nāc iekšā, jo pavaldonis Tevi aicina.
20 Un Jēzus nāca iekšā garām goda sardzei, kas standartus turēja,8 un to smailes noliecās [Viņa priekšā] un Jēzu godināja.
21 Pēc kā jūdi vēl špetnāk sāka klaigāt pret goda sardzi9.
22 Bet Pilāts jūdiem sacīja: Es saprotu [gan], ka jums maz patikas, ka standartu smailes pašas no sevis noliecas un Jēzu godina; bet kāpēc jūs te brēcat uz goda sardzi, it kā viņi būtu klanījušies un godinājuši?
23 Tie Pilātam atbildēja: Mēs redzējām goda sardzi pašus klanāmies un godinām Jēzu.
24 Tad Pilāts uzrunāja standartus un jautāja tiem: Kāpēc jūs tā darījāt?
25 Standarti Pilātam atbildēja: mēs visi esam pagāni un pielūdzam dievus tempļos; un kā lai mēs [kaut nieku] domātu par viņa godāšanu? Mēs vienkārši turam standartus savās rokās, un tie paši palocījās un godināja viņu.
26 Tad Pilāts sacīja sinagogas vadītājiem: Vai jūs paši neizraudzītu dažus stiprus vīrus un lai tie turētu standartus? Un tad mēs varētu redzēt, vai tie paši locās.
27 Tad jūdu vecajie atlasīja divpadsmit spēcīgākos un dūšīgākos večus, un lika tiem standartus turēt, un viņi [tur] stāvēja pavaldoņa klātbūtnē.
28 Tad Pilāts ziņnesim vēlēja: Izved Jēzu ārā un pēc kāda brīža ieved atkal. Un Jēzus ar ziņnesi izgāja no zāles.
29 Un Pilāts uzsauca goda sardzei10, kuri iepriekš standartus turēja, un dievojās ja viņi neturēšot standartus tieši tāpat, kā tad, kad Jēzus ienāca iepriekš, viņš tiem nocirtīs galvas.
30 Tad pavaldonis pavēlēja Jēzum atkal ienākt.
31 Tad ziņnesis darīja, kā darījis bija iepriekš, un ļoti lūdza Jēzu, lai tas kāpj uz viņa apmetņa un iet pār to, un Viņš gāja, un ienāca [zālē].
32 Un kolīdz Jēzus ienāca, standarti paši noliecās
kā iepriekš un godināja Viņu.
1 Šie Summass un Datams
pār mēru atgādina latīņu «Summas et Datam», vai ne? Kas te varētu nozīmēt «un
visi pārējie, nosauktie to skaitā». ???
2
Mat. XIII, 55 un Jāņa VI, 42
3
Jāņa V, 17-18; Marka XV, 2
4
Mat. XII 2 u.c.: Luk. XIII, 14; Jāņa V, 18
5 Exodus XX, 8 u.c
6 Mat. VI, 24 un XI, 5
7 Mat. XXI, 8-9 u.c
8 Romiešiem
drīzāk bija standarti nevis karogi mūsdienu nozīmē emblēmas uz kātiem
9 Var
jau teikt: emblēmām vai nozīmēm, vai goda zīmēm, bet it kā pieņemts, ka saka:
leģionu kaujas standarti (tie bija kaut kas kātam ar šķērskoku un vimpeli līdzīgs,
ar ērgli smailē)
10 Iespējams,
ka tie bija liktori ar saviem ērmīgajiem cirvīšiem žagaru kūļos
II nodaļa.
2 Pilāta sievas nožēlots. 7 apsūdzēts, ka piedzimis no ārlaulības sakariem. 12 Liecība, ka viņa vecāki saderinājušies. Jūdu naids pret viņu.
KAD nu Pilāts to redzēja, viņš izbijās un teju pietrūkās no savas vietas.
2 Bet tajā laikā, kad viņš grasījās celties, viņa paša sieva, kas stāvēja pa gabalu, vērsās pie viņa, sacīdama: Ka tik tu ko nedari šim taisnajam vīram; jo es par viņu pagājušnakt redzēju gaužām mocošu sapni.1
3 Kad jūdi to izdzirdēja, viņi Pilātam daudzināja: Vai tad mēs netikām teikuši par viņu, ka šis ir burvis? Rau, viņš tai sievai uzsūtījis sapni.
4 Tad Pilāts uzsauca Jēzum, teikdams: Tu dzirdēji, ko viņi liecina pret tevi, un neatbildēji?
5 Jēzus atbildēja: Ja viņiem nav spēka runāt, tie nespēj parunāt; tak tāpēc katram ir dota vara pār savu mēli runāt kā labu, tā ļaunu, lai viņš [pats] to izšķir.
6 Bet jūdu vecajie atbildēja un sacīja Jēzum: Kas mums jāizšķir?
7 Vispirms, mēs zinām par tevi, ka tu esi ārlaulībā dzimis; otrām kārtām, ka sakarā ar tavu dzimšanu Betlēmē izkāva zīdaiņus; treškārt, ka tavs tēvs un māte Marija bēga uz Ēģipti, jo neuzticējās paši saviem tautiešiem.
8 Daži no jūdiem, kuri sliecās runāt labvēlīgāk, [teica]: Mēs nevaram apgalvot, ka viņš būtu ārlaulībā dzimis; bet mēs zinām, ka viņa māte Marija bija saderināta ar Jāzepu, un caur to viņš nevaid ārlaulībā dzimis.
9 Tad Pilāts teica tiem jūdiem, kuri apgalvoja, ka viņš dzimis ārlaulībā: Šis jūsu viedoklis nav patiess, jo ir bijusi saderināšanās, kā apliecina tie, kas ir jūsu pašu tautības.
10 Annass un Kaiefess runāja Pilātam: Viss šis ļaužu pūlis, kas klaigā, uzskata, ka viņš ir dzimis ārlaulībā un ir burvis, bet tie, kuri noliedz, ka tas ārlaulībā dzimis, ir viņa sekotāji un mācekļi.
11 Pilāts Annasam un Kaiefesam atbildēja: Kas ir šie sekotāji? Tie atbildēja: Viņi ir tie, kuri ir pagānu bērni un nav kļuvuši par jūdiem [pieņēmuši jūdu ticību], bet ir viņa piekritēji.
12 Tad pretim ierunājās Eliezers un Astērijs, un Antonijs, Džeimss [?], Karass un Zāmuēls, Īzāks un Finijs, Krispus un Agripa, Annass un Jūda: Mēs neesam sekotāji, bet jūdu bērni un runājam taisnību, un bijām klāt, kad Marija tika saderināta.
13 Tad Pilāts pats pievērsās tiem divpadsmit vīriem, kas to teica, sacīdams: Es zvērinu jūs pie Cēzara dzīvības, ka jūs patiesi paziņotu, vai viņš ir dzimis ārlaulībā, jebšu vai tas ir tiesa, ko jūs te stāstāt?
14 Viņi atbildēja Pilātam: Mums pastāv bauslība, kas aizliedz zvērēt, jo tas ir grēks: Lai viņi apzvēr pie Cēzara dzīvības, ka nav tā, kā mēs sakām, un mēs būsim ar mieru tikt nolemti nāvei [labāk likt galvu uz bluķa].
15 Tad Annass un Kaiefess teica Pilātam: Šie divpadsmit vīri netic, ka mēs zinām viņu kā netikli dzimušu un ka viņš ir burvis, kaut gan viņš pastāv uz to, ka ir Dieva dēls un ķēniņš2: par ko mēs esam tik tālu no ticības, ka drebam, to dzirdot vien.
16 Tad Pilāts pavēlēja iziet ārā visiem, izņemot tos divpadsmit vīrus, kuri teica, ka viņš [Jēzus] neesot ārlaulībā dzimis, bet Jēzum paiet gabalu nost, un tad tos uzrunāja: Kāpēc jūdiem ir padomā Jēzu nomaitāt?
17 Tie viņam atbildēja: Viņi ir nikni, jo viņš
ir dziedinājis sabata dienā. Pilāts bilda: Vai viņi to nomaitās par labiem darbiem?3
Tie viņam atsacīja: Jā, kungs.
1 Mat. XXVII, 19
2
Jāņa V, 17-18; Marka XV, 2
3
Jāņa X, 32
III nodaļa.
1 Pilāta attaisnots. 11 Apspriež ar Pilātu Patiesību.
TAD Pilāts sadusmots izgāja no zāles un uzrunāja jūdus: Es piesaucu visu pasauli lieciniekos, ka es šai cilvēkā neredzu vainas.1
2 Tad jūdi Pilātam atbildēja: Ja viņš nebūtu vaininieks, nevestu viņu tavā priekšā.
3 Pilāts viņiem sacīja: Tad ņemiet viņu jūs un sodiet pēc sava likuma.
4 Uz to jūdi atbildēja: Mums nav likumīgi kādu sodīt ar nāvi.
5 Pilāts teica jūdiem: Pavēle Tev nebūs nokaut2, attiecas uz jums, bet ne uz mani.
6 Un viņš iegāja atpakaļ zālē un pats pasauca Jēzu un viņu uzrunāja: vai tu esi jūdu ķēniņš?
7 Un Jēzus atbildēja, sacīdams Pilātam: Vai tu to saki no sevis, vai to jūdi ir par mani teikuši?
8 Pilāts atbildēja, Jēzum sacīdams: Vai es esmu jūds? Visa tauta un jūdu vadoņi to novēla uz mani. Ko tu esi darījis?
9 Jēzus atbildēdams teica: Mana valstība nav no šīs pasaules: ja mana valsts būtu šīs pasaules, tad mani padotie cīnītos, un es nebūtu jūdiem [nodots]; bet nu mana valstība nav šejienes.
10 Pilāts jautāja: Tad tu esi ķēniņš? Jēzus atbildēja: Tu teici, ka es esmu ķēniņš tādām beigām esmu dzimis un šo beigu dēļ pasaulē nācis; un tā mērķa dēļ ieradies, ka man jānes liecība patiesībai; un ikviens, kas no patiesības [nāk], dzird manu balsi.
11 Pilāts jautāja viņam: Kas ir patiesība?
12 Jēzus atbildēja: Patiesība nāk no debesīm.
13 Pilāts iebilda: Tad jau nav patiesības uz zemes.
14 Jēzus atbildēja Pilātam: Tici, ka virs zemes patiesība ir starp tiem, kuri, kad tiem ir soģa tiesības, valda taisnībā un spriež taisnu tiesu.
1 Jāņa XVIII, 31 u.c.
2 Exodus XX, 13
IV nodaļa.
1 Pilāts nerod Jēzū vainu. 16 Jūdi pieprasa viņa krustā sišanu.
TAD Pilāts atstāja Jēzu zālē un izgāja laukā pie jūdiem, un teica: Es nerodu Jēzū nekādu vainu.
2 Tad jūdi teica uz viņu: Bet viņš sacīja es varu sagraut Dieva templi un trijās dienās uzcelt par jaunu.
3 Pilāts atjautāja viņiem: Kas tas tāds par templi, par ko viņš runāja?
4 Jūdi viņam sacīja: To, kuru Zālamans cēla četrdesmit sešus gadus1, viņš teicās sagraut un trijās dienās uzcelt.
5 Pilāts teica viņiem atkal: Es esmu nevainīgs par šā cilvēka asinīm; jūs pēc tām [tīkojat].2
6 Jūdi viņam teica: Viņa asinis nāks pār mums un mūsu bērniem. tad Pilāts sasauca kopā vecākos un rakstu mācītājus, priesterus un levītus, un sacīja viņiem privāti: Nedariet tā; es nerodu nekā jūsu apsūdzībā (pret viņu) sakarā ar slimnieku dziedināšanu un sabata traucēšanu, [kas būtu] nāves [soda] vērts.
7 Priesteri un levīti Pilātam atbildēja: Pie Cēzara dzīvības ja kāds ir zaimotājs, tad viņš ir pelnījis nāvi,3 bet šis vīrs ir zaimojis To Kungu.
8 Tad pavaldonis atkal pavēlēja jūdiem iziet no zāles un sauca Jēzu, teikdams viņam: Ko lai es daru ar tevi?
9 Jēzus viņam atbildēja: Dari, kā rakstos sacīts.
10 Pilāts jautāja: Kas rakstos teikts?
11 Jēzus sacīja viņam: Mozus un pravieši pravietoja [paredzēja] manas ciešanas un augšāmcelšanos.
12 Jūdi to dzirdēja, jutās aizkaitināti un teica Pilātam: Kam tu vēl ilgāk uzklausi šā cilvēka zaimus?
13 Pilāts viņiem atbildēja: Ja šie vārdi jums šķiet zaimi esam, ņemiet viņu, vediet pie savas tiesas un sodiet pēc sava likuma.
14 Jūdi Pilātam atbildēja: Mūsu bauslis saka viņam pienākas saņemt trīsdesmit deviņas rīkstes, bet ja vēl pēc tam viņš To Kungu vēl zaimos, tad nomētājams ar akmeņiem.
15 Pilāts viņiem sacīja: Ja viņa runātais bija zaimošana, sodiet viņu saskaņā ar savu likumu.
16 Jūdi Pilātam atbildēja: Mūsu likums mums liek nevienu ar nāvi nesodīt;4 mēs gribam, lai viņš taptu krustā sists, jo viņš ir pelnījis nāvi pie krusta.
17 Pilāts sacīja viņiem: nav iegmesla viņu sist krustā lieciet viņu tikai nopērt un sūtiet projām.5
18 Bet kad pavaldonis palūkojās uz klātesošajiem ļaudīm un jūdiem, viņš ieraudzīja daudzus no jūdiem asarās un sacīja jūdu virspriesteriem: Neviens cilvēks nekāro viņa nāves.
19 Jūdu vecajie atbildēja Pilātam: Mēs un visi šie ļaudis esam atnākuši šurp tieši šā nolūka pēc, ka viņam ir jāmirst.
20 Pilāts viņiem jautāja: Kāpēc viņam būtu jāmirst?
21 Tie viņam atbildēja: Jo viņš sevi sludināja par Dieva Dēlu un Ķēniņu.
1 Jāņa II, 19
2
Jāņa II, 19
3 Lev. XXIV, 16
4 Exodus XX, 13
5 Luk. XXIII, 16
V nodaļa.
1 Nikodēms runā Jēzus aizstāvībai un atstāsta viņa brīnumus. 12 Ar citu jūdu, 26 ar Veroniku, 34 Centurionu [?] un pārējos, apliecina pārējos brīnumus.
BET Nikodēms, īstens jūds, stājās pavaldoņa priekšā un teica: Es ļoti lūdzu tevi, taisnīgais soģi, ka tu mani atbalstītu, dodams vaļu teikt dažus vārdus.
2 Pilāts viņam atļāva: Runā.
3 Nikodēms teica: Es prasu jūdu vecākajiem, rakstu mācītājiem, priesteriem un levītiem, un visam jūdu pulkam šajā sanāksmē ko jūs gribat ar šo cilvēku darīt?
4 Viņš ir vīrs, kas darījis daudzus derīgus un slavenus brīnumus, kādus neviens cits mirstīgais līdz šim nebija veicis, nedz jebkad darīs.1 Laidiet viņam iet un nedariet viņam pāri, ja viņš ir no Dieva nācis, viņa brīnumiem (viņa brīnišķīgajām dziedināšanām) jāturpinās, tak ja no cilvēka, tie mitēsies.2
5 Tāpēc Mozus, kad viņš tika Dieva sūtīts uz Ēģipti, darīja brīnumus, kurus Dievs viņam lika Faraona, Ēģiptes ķēniņa priekšā darīt; un kaut šīs zemes burvji Janne un Jambre3 ar savu maģiju darīja tos pašus brīnumus, ko Mozus darīja, tomēr [šie] nespēja visu veikt, ko viņš paveica;4
6 Un brīnumi, kurus burvji darīja, nebija no Dieva, kā jūs zināt, ak, Rakstu mācītāji un Farizeji; bet tie, kas tos darīja, iznīka, un visi tie, kas viņiem ticēja.5
7 Un tagad ļaujiet šim cilvēkam iet, jo patiesie brīnumi, par kuriem jūs viņu apsūdzat, ir no Dieva, un viņš nav nāvei [nolemjams].
8 Tad jūdi Nikodēmam teica: Vai tu tapis par viņa mācekli esi un teic runas viņam par labu?
9 Nikodēms viņiem teica [pretī]: Vai pavaldonis arī būtu viņa māceklis tapis un vai viņš teic runas tā labad? Vai [gan] ne Cēzars viņu ielicis šai augstajā amatā?
10 Kad jūdi to dzirdēja, viņi sadrebēja un grieza zobus uz Nikodēmu, un teica viņam: Varbūt tu pieņēmi viņa patiesības mācību un [dalīsi] savu tiesu ar Kristu?
11 Nikodēms atbildēja: Āmen; es pieņemšu viņa mācību un mana tiesa ir ar Viņu, kā jau jūs teicāt.
12 Tad kāds cits īstens jūds piecēlās un vēlējās, ka pavaldonis uzklausītu dažus vārdus no viņa.
13 Un pavaldonis teica: Jel runā, kas tev padomā.
14 Un viņš runāja: Es trīsdesmit astoņus gadus nogulēju pie aitu dzirdāmā dīķa Jeruzalemē, ciezdams no liela kusluma un gaidīdams uz atveseļošanos, kura varēja vien ar eņģeli nākt, kas noteiktā laikā ūdeni sakultu; un tad kas ar visupirmais tai sakultā ūdenī iekšā kāpj, top vesels no jebkuras ligas, ar ko sirdzis ir.
15 Un kad Jēzus mani ieraudzīja tur nīkstam, viņš sacīja man: Vai gribi tapt vesels? Un es atbildēju: Kungs, te man nava ij vīra, kas ieceltu mani dīķī, kad ūdens sakūlies būtu.
16 Un viņš man sacīja: Celies, ņem savas cisas un staigā. Un es tūliņ pat tapu vesels, paņēmu savas cisas un staigāju.6
17 Tad jūdi teica Pilātam: Mūsu kungs valdītāj, lūdzam ļoti, lai vaicā tam, kas tā bija par dienu, kad viņš no savas vārgšanas tika dziedināts?
18 [Bijušais] sirdzējs atbildēja: Tas bija sabata dienā.
19 Jūdi sacīja Pilātam: Vai mēs neteicām, ka viņš sabatā dziedina un izdzen velnus ar velnu valdnieka [varu]?
20 Tad kāds cits īstens jūds7 iznāca priekšā un sacīja: Es biju akls, dzirdēt spēju, tak neredzēju neko; un kad Jēzus gāja garām, es dzirdēju garām ejam daudzus un es jautāju: Kas te ir?
21 Viņi teica man, ka garām ejot Jēzus: tad es iesaucos, teikdams: Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani! Un viņš apstājās un lika, lai mani pieved pie viņa, un jautāja man: Ko tu gribi?
22 Es teicu: Kungs, kaut es varētu dabūt redzēt.
23 Viņš teica man: Saņem savu redzi; un tūlīt [pat] es redzēju un sekoju viņam, līksmodams un pateikdamies.
24 Arī cits jūds panācās priekšā un teica: Es biju spitālīgs, un viņš mani izdziedināja tikai ar vārdu vien, teikdams: Es gribu, ka tu taptu tīrs; un tagadiņ es esmu attīrīts no savas spitālības.
25 Un cits jūds panāca priekšā un teica: Es biju ragā saliekts, bet ar savu vārdu viņš mani atlieca taisnu.8
26 Un kāda sieviete, Veronika vārdā9, teica: Es divpadsmit gadus cietu no asiņošanas, un es pieskāros viņa svārku vīlei, un uzreiz mana asinssērga mitējās.
27 Jūdi tad teica: Mums ir likums, ka sieviete nedrīkst uzstāties kā lieciniece.
28 Un pēc visa tā kāds jūds vēl teica10: Es redzēju Jēzu, ielūgtu ar saviem mācekļiem kādās kāzās Kānā, Galilejā, un tur trūka vīna;
29 Un kad viss vīns bija izdzerts, viņš lika kalpiem piepildīt sešas krūkas, kas še bija ar ūdeni pildītas, un tie piepildīja tās līdz malām, un viņš svētīja tās, un pārvērta vīnu ūdenī, un visi ļaudis dzēra, būdami pārsteigti par šo brīnumu.
30 Un cits jūds nāca priekšā un teica11: Es redzēju Jēzu mācām sinagogā Kapernaumā, un še sinagogā bija kāds vīrs, kuram bija [labāk kurā iemita] velns; un viņš brēca, teikdams liec man mieru! Ko mums darīt ar tevi, Jēzu no Nācaretes? Vai tu nāc mūs nīdēt? Es zinu, ka tu esi Dieva Svētais.
31 Un Jēzus viņu aprāja, teikdams: Paliec mierā, nešķīstais gars, un ej ārā no cilvēka! Un tūlīt pat viņš [izskrēja] un nemaz viņam nenodarīja gauži.
32 Arī farizejs pauda sekojošo: Es redzēju, ka liels ļaužu pulks ieradās pie Jēzus no Galilejas un Jūdejas, un no piejūras, un daudzām zemēm pie Jordānas, un daudzi vārgdieņi nāca pie viņa, un viņš izdziedināja tos visus.12
33 Un es dzirdēju nešķīstos garus brēcam un sakām13: Tu esi Dieva Dēls. Un Jēzus stingri piekodināja viņiem, ka tiem [tas nav jādara zināms].
34 Pēc tam cits cilvēks, vārdā Centurio13, teica14: Es redzēju Jēzu kapernaumā un es ļoti lūdzu viņu, teikdams: Kungs, mans kalps guļ mājās, ķerts ar trieku.
35 Un Jēzus teica man: Es nākšu un ārstēšu viņu.
36 Bet es teicu: Kungs, es neesmu cienīgs, ka tu nāktu zem mana jumta; bet tikai saki vārdu un mans kalps taps vesels.
37 Un Jēzus sacīja man: Lai top, notiks tā, kā tu tici. Un mans kalps tapa dziedināts tajā pat stundā.
38 Tad kāds augstmanis teica: Man Kapernaumā bija dēls, kas gulēja uz nāves gultas, un kad es izdzirdēju, ka Jēzus atnācis Galilejā, es gāju un gauži lūdzos, lai viņš atnāk uz manu māju un dziedē manu dēlu, jo viņš ir pie miršanas.
39 Viņš man teica: Ej savu ceļu, tavs dēls dzīvs.
40 Un tai pašā stundā mans dēls bij dziedināts.
41 Bez tam arī daudzi citi jūdi, kā vīrieši tā sievietes, klaigāja un teica: Viņš patiesi ir Dieva Dēls, kas dziedē visas kaites ar savu vārdu vien un kuram visi velni pakļaujas.
42 Daži no viņiem turpināja: Šis spēks nāk ne no kā cita, kā vien no Dieva.
43 Pilāts prasīja jūdiem: Kāpēc velni nepaklausa jūsu dziedniekiem?
44 Daži no viņiem teica: Spēks, kas pakļauj velnus, nenāk gan no Dieva. [?]
45 Bet citi sacīja Pilātam:Viņš tak uzcēla Lācaru15 no miroņiem, kad tas bija četras dienas kapā.
46 Pavaldonis noklausījās to, [un] saviļņots vaicāja jūdu pūlim: Kāds jums labums izliet nevainīgas asinis?
1 Jāņa III, 2
2 Darbi V, 38
3
Tie pieminēti arī kā burvju vārdi 2. Tim. III, 8. [?]
4 Exod. VIII, 18 u.c.
5 Darbi V, 35. Atsauce uz Gamaliela teikto
6
Jāņa V, 1-2 u.c.
7 Marks X, 46
8
Lūk. XIII, 11
9
Mat. IX, 20 Attiecībā uz šo sievieti, vārdā Veronika,ar kuru šis brīnums bija
veikts un statuju, ko viņa uzslēja Kristum par godu, sk. Eisebija «Hist. Eccl.»
1. 7, c.18
10
Jāņa II, 1 u.c.
11
Lūk. IV, 33 u.c.
12 Mat. V, 23
13
Tas ir bijis vienkārši romiešu leģiona simtnieks apakšvirsnieks jeb centurions,
kā minēts Mateja ev.
14 Mat. VIII, 5 u.c.
15
Jāņa XI, 17 u.c.
VI nodaļa.
1 Pilāts jūdu nepakļāvības samulsināts, 5 kuri pieprasa Barabas atbrīvošanu un Kristu sist krustā, 9 Pilāts silti pierunā viņus, 20 mazgā savas rokas [nevainībā] pie Kristus asinīm, 23 un piespriež viņam šaustīšanu un krustā sišanu.
TAD Pilāts sasauca kopā Nikodēmu un piecpadsmit vīrus, kuri [apgalvoja], ka Jēzus nav dzimis ārlaulībā, [un] sacīja tiem: Ko lai es daru, tā vien šķiet, ka pār ļaudīm valda apmulsums.1
2 Viņi tam teica: Mēs nezinām palūkosim to, kas ceļ jukas.
3 Tad Pilāts atkal sasauca [pareizāk uzrunāja] pūli un teica tiem: Jūs zināt, ka jums pastāv paraža, ka man jums jūdu Lieldienās ir jāatbrīvo viens cietumnieks;
4 Man ir slavens cietumnieks slepkava, ko sauc [par] Barabu, un Jēzus, ko sauc par Kristu, kurā es nerodu neko, kas pelna nāvi; kurš tad no tiem jums ir prātā, ko priekš jums laist brīvībā?2
5 Tie visi ņēmās brēkt un sauca: Atbrīvo mums Barabu!
6 Pilāts viņiem vaicāja: Ko tad man darīt ar Jēzu, ko sauc [par] Kristu?
7 Tie vienā mutē atbildēja: Lai viņu sit krustā!
8 Viņi atkal sacēla brēku un Pilātam kliedza: Tu neesi Cēzara draugs, ja laidīsi vaļā šo vīru!3 Jo viņš vēstīja, ka esot Dieva Dēls un ķēniņš! Bet vai tu sliecies uz to, ka viņš būtu ķēniņš, nevis Cēzars?
9 Tad Pilāts dusmu pilns viņiem sauca: Jūsu tauta allaž bijusi musinātāju [tauta], un jūs kā vienmēr [kūdīsiet] pret tiem, kas jums ir noderīgi?
10 Jūdi atbildēja: Kas ir tie, kas mums bijuši noderīgi?
11 Pilāts viņiem atbildēja: Jūsu Dievs, kas atbrīvoja jūs no smagā ēģiptiešu jūga un izveda jūs caur Sarkano jūru, it kā tā būtu sauszeme, un pabaroja jūs tuksnesī ar [debesu] mannu un paipalu gaļu, un deva ūdeni no klints, un sniedza jums bauslību no debesīm:
12 Jūs kaitinājāt viņu visiem veidiem un iekārojāt sev [zeltā] lietu teļu, un pielūdzāt to, un nesāt tam upurus, un teicāt: Te ir Tavi Dievi, ak, Izraēl, kas izveda tevi iz Ēģiptes [zemes]!
13 Ko vērā liekot, jūsu Dievs, likās, bija noskaņots jūs izdeldēt; bet Mozus aizbildināja jūs, un jūsu Dievs viņu uzklausīja un aizmirsa jūsu nekrietnības.
14 Pēc tam jūs atkal saniknojāties un dzīrāties nokaut savus praviešus Mozu un Āronu, kad tie [bēga uz saieta? telti tabernakulu?], un jūs mūždien kurnējāt pret Dievu un viņa praviešiem.
15 Un piecēlies no sava soģa krēsla, gribēja doties ārā, tak visi jūdi sāka bļaut: Mēs atzīstam Cēzaru par ķēniņu, bet ne Jēzu!
16 Ievērojot to, ka šis [cilvēks], kolīdz bija piedzimis, ieradās gudrie un sniedza viņam veltes; kad par to izdzirdēja Hērods, viņš kļuva pār mēru [nemierīgs] un gribēja to nomaitāt.
17 Kad viņa [Jēzus] tēvs to uzzināja, viņš bēga ar to un viņa māti Mariju uz Ēģipti. Hērods, kad bija izdzirdējis, ka [Jēzus] ir dzimis, gribēja to nokaut; un tādēļ sūtīja un nomaitāja visus bērnus, kas bija Betlēmē, un tuvākajā piekrastē līdz diviem gadiem vecus [un jaunākus].4
18 Kad Pilāts dzirdēja šīs ziņas, viņš izbijās un, licis apklust tiem cilvēkiem, kas apkārt trokšņoja, jautāja Jēzum: Vai tāpēc [ka] tu esi ķēniņš?
19 Visi jūdi atbildēja Pilātam, ka viņš ir tieši tas cilvēks, kuru Herods meklēja nomaitāt.
20 Tad Pilāts ņēma ūdeni, nomazgāja rokas ļaužu priekšā un sacīja: Es esmu šķīsts no šā cilvēka asinīm, vai redzat?5
21 Jūdi atbildēja un teica: Viņa asinis ir pār mums un mūsu bērniem.
22 Tad Pilāts pavēlēja, lai Jēzu vestu viņa priekšā un runāja ar viņu šādiem vārdiem:
23 Tava paša tauta apsūdz tevi, ka tu sevi cel ķēniņa [godā]; tāpēc es, Pilāts, piespriežu tev šaustīšanu saskaņā ar iepriekšējo valdīšanu; un tad tevi vispirms saistīs, tad pakārs krustā šajā vietā, kur tu tagad esi cietumnieks; un arī divus noziedzniekus līdz ar tevi, kuriem vārdā ir Dimass un Gestass.
1 Mat. XXVII, 24
2 Mat. XXVII, 21
3
Jāņa XIX 12
4 Mat. II
5 Mat. XXVII, 24 u.c.
VII. nodaļa.
1 Kā Kristu krustā sita ar diviem zagļiem [kopā].
TAD Jēzus izgāja no zāles un divi zagļi līdz ar viņu.
2 Un kad viņi nonāca līdz vietai, ko par Golgātu1 sauca, viņi noplēsa viņam tērpu un apjoza viņu ar linu autu, un uzlika viņam ērkšķu kroni galvā un rokā ielika niedri
3 Un tāpat viņi darīja tiem diviem zagļiem, kas tika krustā sisti līdz ar viņu, Dimasu pa labai rokai un Gestasu pie kreisās rokas.
4 Bet Jēzus teica: Mans Tēvs, piedod viņiem, jo viņi nezina, ko dara.
5 Un viņi sadalīja [savā starpā] tā apģērbu un par viņa talāru meta kauliņus.
6 Taja laikā ļaudis stāvēja blakus, un galvenie priesteri un jūdu vecajie izsmēja viņu, teikdami: Viņš glāba citus, lai nu glābj pats sevi, ja spēj; ja viņš ir Dieva dēls, lai kāpj no krusta zemē.
7 Arī kareivji izsmēja viņu un ņēma etiķi un žulti, piedāvādami tos viņam dzert, un teica viņam: Ja tu esi ķēniņš, atbrīvo sevi.
8 Tad Longīns, kāds kareivis, ņēma pīķi2, pārdūra viņam sānu un tūlīt izplūda asinis un ūdens.
9 Un Pilāts uzrakstīja rakstu virs krusta ebreju, latīņu un grieķu burtiem, proti, Tas ir Jūdu ķēniņš.3
10 Bet viens no diviem zagļiem, kuri bija krustā sisti ar Jēzu, [tas] kura vārds bija Gestass, sacīja Jēzum: Ja tu esi Kristus, atbrīvo sevi un mūs.
11 Bat zaglis, kas bija krustā sists pie viņa labās rokas, kram vārds bija Dimass, atbildēja: Kā tu nebīsties Dieva, kas ir nolēmis [mūs] šim sodam? Mēs patiesi saņemam pēc nopelniem un taisnīgu atmaksu par savu rīcību; bet šis Jēzus ko ļaunu viņš darījis?
12 Un pēc šīm žēlabām viņš sacīja Jēzum: Kungs, atceries mani, kad tu nonāksi tajā valstībā.
13 Jēzus atbildēja, viņam teikdams: Patiesi es tev saku, ka jau šodien tu būsi ar mani Paradīzē.
1 Mat. XXVII, 33
2
Jāņa XIX, 34
3
Jāņa XIX, 19
VIII nodaļa.
1 Brīnumainā parādība viņa nāves [brīdī]. 10 Jūdi teic, ka aptumsums ir dabisks. 12 Jāzeps no Arimatejas iebalzamē Kristus ķermeni un apbedī to.
UN tas bija ap sesto stundu1, un [kad] tumsa nolaidās pār visu zemes virsu līdz pat devītajai stundai.
2 Un kamēr saule bija aptumsusi, tapa redzams, ka tempļa aizklājs bija pārplīsis no augšas līdz apakšai; un arī klintis bija plaisājušas un kapi atvērušies, un daudzu svēto ķermeņi, kas atdusējās, piecēlušies.
3 Un ap devīto stundu Jēzus iekliedzās skaļā balsī, saukdams: Heli, Heli, lama sabahtani? Kas tulkojams kā: Mans Dievs, Mans Dievs, kāpēc esi mani pametis?
4 Un pēc tā visa Jēzus teica: Tēvs, Tavās rokās es atdodu savu dvēseli; un to pateicis, viņš izlaida garu.
5 Bet kad centurions ieraudzīja, ka Jēzus, to izkliedzis, izlaida garu, viņš slavēja Dievu un teica: Patiesi, šis bija Dieva Dēls.
6 Un visi ļaudis, kas stāvēja klāt, bija šā skata galīgi satriekti; un pārdomājot notikušo, mulsa sirdsapziņā un tad atgriezās savā Jeruzalemes pilsētā.
7 Centurions devās pie pavaldoņa un ziņoja viņam par to, kas noticis;
8 Un kad tas visu uzklausīja, viņš tapa pavisam bēdīgs;
9 Un sasauca kopā jūdus un teica tiem: Vai jūs redzējāt saules aptumsuma brīnumu un visu citu, kas notika, kad Jēzus mira?
10 Ko izdzirduši, jūdi atbildēja pavaldonim: Saules aptumsums notika saskaņā ar dabas nolikto kārtību.
11 Bet visi tie, kas bija ar Kristu pazīstami, stāvēja pa gabalu, tāpat kā sievietes, kas sekoja Jēzum no Galilejas, redzēdamas to visu.
12 Un lūk! kāds vīrs no Arimatejas, Jāzeps vārdā, kurš bija arī Jēzus māceklis, bet ne tik atklāti, baidīdamies no jūdiem, atnāca pie pavaldoņa un gauži lūdza, lai tas atļauj viņam noņemt Jēzus ķermeni no krusta.
13 Un pavaldonis viņam atļauju deva.
14 Un nāca Nikodēms, nesdams sev līdzi ar alveju sajauktas mirres apmēram simts mārciņu svarā; un viņi noņēma Jēzu no krusta ar asarām un ietina viņu drānā ar smaržām, saskaņā ar jūdu apbedīšanas paražām.
15 Un ielika viņu jaunā kapā, ko Jāzeps bija taisījis un izcirtis klinī, kurā neviens cilvēks vēl nebija likts; un viņi aizvēla lielu akmeni kapeņu ieejai priekšā.
1 Mat. XXVII, 45 u.c.
IX nodaļa.
1 Jūdi dusmojas uz Nikodēmu; 5 un uz Arimatejas Jāzepu, 7 kurus viņi iesloga [cietumā].
KAD netaisnīgie jūdi dzirdēja, ka Jāzeps izlūdzies un apbedījis Jēzus ķermeni, viņi meklēja pēc Nikodēma un tiem piecpadsmit vīriem, kuri pavaldoņa priekšā liecināja, ka Jēzus nav ārlaulībā dzimis, un citiem labiem ļaudīm, kas viņam bija ko labu darījuši.
2 Bet kad viņi visi bailēs no jūdiem paslēpās, Nikodēms viens pats ieradās pie tiem un teica: Kā tādi cilvēki kā šie var nākt sinagogā?
3 Jūdi viņam atjautāja: Bet kā tu, kas ar Kristu biedrojies, vari sinagogā nākt? Tad esi ar viņu kopā tajā saulē!
4 Nikodēms atbildēja: Āmen; lai tā būtu, ka es varētu saņemt līdz ar viņu savu tiesu viņa valstībā.
5 Tāpat Jāzeps, kad atnāca pie jūdiem, teica viņiem: Kāpēc jūs esat nikni uz mani, ka gribēju [saņemt] no Pilāta Jēzus ķermeni? Lūk, es ieliku viņu savā kapā un ietinu viņu tīrā drānā un aizvēlu kapeņu ieejai akmeni priekšā:
6 Es rīkojos pareizi pret viņu; bet jūs darījāt nekrietni pret šo cilvēku, jo sitāt viņu krustā, devāt viņam etiķi dzert, ar ērkšķiem kronējāt, ar rīkstēm plosījāt viņa ķermeni un izlūdzāties uz sevi vainu par viņa asinīm.
7 To noklausoties, jūdi visai satraucās un sašuta; un viņi saķēra Jāzepu un pavēlēja to pirms sabata ieslodzīt un turēt [nebrīvu], kamēr sabats būs beidzies.
8 Un viņi tam teica: Sūdzi grēkus; šajā laikā nav likumīgi tev darīt gauži, kamēr nepienāks pirmā nedēļas diena. Tak mēs zinām, ka tev nav ko domāt par cienīgām bērēm, jo tavas miesas mēs atdosim putniem gaisā un zemes kustoņiem.
9 Jāzeps atbildēja: Šī valoda ir līdzīga lepnā Goliāta valodai, kas kaunā lika dzīvo Dievu, runādams pretim Dāvidam. Bet jūs, rakstu mācītāji un zinībnieki, zināt, ka Dievs teicis ar pravieša muti: Tā atriebšana ir mana, un es atmaksāšu jums1 ar ļaunu tik pat, cik jūs draudējāt darīt to man.
10 Dievs, ko jūs piesitāt krustā, spēj glābt mani no jūsu rokām. Viss jūsu ļaunums nāks pār jums [pašiem].
11 Pavaldonim, kad viņš mazgāja rokas [un] teica: Es esmu šķīsts no šā cilvēka asinīm, jūs atbildējāt un ņēmāties brēkt: Viņa asinis ir pār mums un pār mūsu bērniem! Saskaņā ar jūsu teikto, lai jūs iznīkstat laiku laikos.
12 Jūdu vecajie, dzirdēdami šos vārdus, bija pagalam saniknoti; un, sagrābuši Jāzepu, ielika viņu krātiņā, kuram nebija logu; viņi aizslēda durvis un uzlika spiedogu slēdzenei;
13 Un Annas un Kaiafess nolika sargu pie tām, un nosprieda ar priesteriem un levītiem, ka viņiem visiem jāsatiekas pēc sabata, un viņi izgudrošot, kādai nāvei Jāzepu [nolemt].
14 Kad viņi to bija veikuši, vadoņi, Annass un Kaiafess, pavēlēja Jāzepu aizvest līdz turpmākam.
Šajā vietā no evaņģēlija iztrūkst vai ir izlaists fragments, kas nav aizpildāms.
1 Deut. XXXII, 35; Ebr. X 40
X nodaļa.
1 Jāzepa bēgšana. 2 Kareivji atstāsta Kristus augšāmcelšanos. 18 Kristus ir redzēts sprediķojam Galilejā. 21 Jūdi nožēlo savu nežēlību pret viņu.
KAD visa sanāksme to dzirdēja, viņi izteica apbrīnu un bija pārsteigti, jo viņi atrada to pašu spiedogu uz krātiņa slēdzenes [neskartu], tak neatrada [pašu] Jāzepu.
2 Tad Annass un Kaiafess iznāca priekšā, un kamēr viņi brīnījās, ka Jāzeps ir projām, palūk, viens no kareivjiem, kas sargāja Jēzus kapenes, uzrunāja sapulci.
3 Tad,1 kad viņi sargājuši Jēzus kapenes, notika zemestrīce un mēs redzējām Dieva eņģeli noveļam malā kapeņu akmeni un apsēžamies uz tā2;
4 Un viņa vaigs bija kā zibens un viņa apģērbs kā sniegs; un mēs pārdzīvojām bailes kā pie miršanas.
5 Un mēs dzirdējām eņģeli sakām sievietēm pie Jēzus kapenēm: Nebīstieties; es zinu, ka jūs meklējat Jēzu, kuru krustā situši; viņš ir augšāmcēlies, kā pats [iepriekš] pareģoja.
6 Nāciet un skatiet to vietu, kur viņš gulēja; un tagad ejiet un stāstiet viņa mācekļiem, ka viņš ir no nāves augšāmcēlies un pirms jums jau devies uz Galileju; tur jūs viņu redzēsiet, kā viņš jums teica.
7 Tad jūdi sasauca kopā visus kareivjus, kuri sargāja Jēzus kapa vietu, un jautāja viņiem: Kas tās par sievietēm, ar kurām eņģelis runāja? Kāpēc jūs tās neķērāt ciet?
8 Kareivji atbildēja un teica: Mēs nezinām, kas tās bija par sievietēm; turklāt mēs bijām no pārbīļa kā beigti kā gan mēs varējām tās sievietes saķert?
9 Jūdi viņiem teica: Kā Dievs ir dzīvs, mēs jums neticam.
10 Zaldāti atbildot jūdiem teica: Ja jūs redzējāt un dzirdējāt, ka Jēzus tik daudzus brīnumus darījis, un viņam nenoticējāt, kā gan lai jūs noticētu mums? Jūs pareizi teicāt: Kā Dievs ir dzīvs, jo Tas Kungs patiešām dzīvo.
11 Mēs dzirdējām, ka jūs esat ieslodzījuši Jāzepu, kas apbedīja Jēzus ķermeni, krātiņā aiz slēdzenes, kura aizzīmogota; un kad jūs to atvērāt, neatradāt viņu tur.
12 Tad uzrādiet Jāzepu, ko jūs ar sardzi turējāt krātiņā, un mēs uzrādīsim Jēzu, kuru sargājām kapenēs.
13 Tad jūdi atbildēja un teica: Mēs uzrādīsim Jāzepu, bet jūs uzrādiet Jēzu. Tak Jāzeps ir savā [dzimtajā] pilsētā Arimatejā.
14 Kareivji atbildēja: Ja Jāzeps ir Arimatejā, [tad] Jēzus ir Galilejā, kā mēs dzirdējām eņģeli darām to zināmu sievietēm.
15 To dzirdēdami, jūdi nobijās un runāja savā starpā: Tā kā jebkurā gadījumā šīs lietas taps zināmas tautā, tad katrs noticēs Jēzum.
16 Tad viņi savāca lielu naudas summu un deva to kareivjiem, teikdami: Stāstiet ļaudīm, ka naktī ieradās Jēzus mācekļi, kamēr jūs gulējāt, un nozaga Jēzus ķermeni; bet ja pavaldonis Pilāts to dzirdēs, mēs viņu pārliecināsim un jūs aizsargāsim.
17 Kareivji, protams, naudu pieņēma un runāja, kā jūdi viņus bija [sa]mācījuši; un viņu pastāsts plaši izplatījās ļaužu vidū.
18 Bet kāds priesteris Finijs, skolotājs Ada un levīts vārdā Agejs, šie trīs ieradās no Galilejas Jeruzalemē un pastāstīja virspriesteriem un visiem tiem, kas bija sinagogās, sacīdami:
19 Mēs redzējām Jēzu, kuru jūs sitāt krustā, runājam ar saviem vienpadsmit mācekļiem un sēdam viņu vidū Olīvu kalnā, un sakām viņiem3:
20 Dodieties visā pasaulē, sludiniet Vēsti visām tautām, kristiet tās Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā; un kas vien noticēs un taps kristīts, būs glābts.
21 Un kad viņš bija pateicis šos vārdus saviem mācekļiem, mēs redzējām viņu paceļamies debesīs.
22 Kad virspriesteri un vecajie, un levīti dzirdēja to visu, viņi sacīja šiem trijiem vīriem: Cildiniet Izraēļa Dievu un atzīstieties Viņam, ka tas viss, ko jūs teikuši, redzējuši un dzirdējuši esat, ir patiesība.
23 Tie atbildēja, sacīdami: Kā mūsu tēvu Dievs ir dzīvs, Tas Ābrama Dievs, Īzāka Dievs un Jēkaba Dievs, par to, ka mēs dzirdējām Jēzu ar mācekļiem runājam un par to, ka redzējām viņu paceļamies debesīs, mēs liecinājām jums patiesību.
24 Un šie trīs vīri tālāk atbildēja un teica, piebilzdami šādus vārdus: Ja mēs neatzīsim vārdus, ko dzirdējām, ka Jēzus saka, un ka mēs redzējām viņu paceļamies debesīs lai mēs esam vainīgi grēkā.
25 Tad virspriesteri tūlīt piecēlās un paņēma rokās bauslības grāmatu [un] meldēja šiem vīriiem, teikdami: Jūs vairs nevarat turpmāk apgalvot visu to, ko jūs te par Jēzu runājāt.
26 Un viņi iedeva tiem lielu naudas summu un nosūtīja vēl citus līdzi ar viņiem, kam vajadzēja tos pavadīt uz viņu [dzimtajām] zemēm, tā ka viņi nekādā veidā nevarēja Jeruzalemē palikt.
27 Tad jūdi taisīja kopīgu apspriedi un, pauzdami vispamatotākās bažas, taujāja: Kas tad ir šis ārkārtējais gadījums, kas Jeruzalemē ir noticis?
28 Bet Annass un Kaiafess viņus mierināja, teikdami: Kāpēc jums jātic kareivjiem, kuri apsargāja Jēzus kapenes, kuri mums klāstīja, ka eņģelis novēlis akmeni kapeņu ieejai?
29 Varbūt viņa paša mācekļi tiem to iestāstīja un iedeva viņiem naudu, lai šie tā teiktu, un tad viņi paši aizvāķīja prom Jēzus ķermeni.
30 Turklāt, ņemot vērā to, ka šeit svešiniekiem4 nav jāuzticas, jo tie pieņēma arī lielu summu no mums, un viņi mums apgalvoja, ka rīkosies saskaņā ar mūsu dotām norādēm. Viņi var būt vienlīdz uzticami [neuzticīgi] kā mums, tā Jēzus mācekļiem.
1 Mat. XXVIII, 11-12 u.c.
2 Mat. XXVIII, 1-2 u.c.
3 Mat. XXVIII, 16 un Marka XVI, 14
4
Pagāniem
XI nodaļa.
1 Nikodēms dot padomu jūdiem. 6 Jāzeps atradies. 11 Jūdi lūdz viņu atgriezties. 19 Liecina par savu brīnumaino bēgšanu.
TAD piecēlās Nikodēms un teica: Jūs sakāt taisnību, ak, Izraēļa dēli, jūs dzirdējāt, ka šie trīs vīri zvērēja pie Dieva Bauslības, kad sacīja: Mēs redzējām Jēzu runājam ar saviem mācekļiem Olīvu kalnā un mēs redzējām viņu paceļamies debesīs.
2 Un raksti māca mūs, ka svētais pravietis Elija arī tika debesīs uzņemts; un Elišam pravieša dēli taujāja: Kur ir mūsu tēvs Elija? Viņš tiem atbildēja, ka uzņemts debesīs.
3 Un pravieša dēli sacīja viņam: Varbūt, ka gars viņu uznesis kādā Izraēļa kalnā, tur mēs varbūt viņu atradīsim. Un viņi gauži lūdza Elišam, un viņi staigāja ar to trīs dienas, tak viņi to neatrada.
4 Un tagad uzklausiet mani, Izraēļa dēli, sūtīsim vīrus Izraēļa kalnos, jo varbūt gars aizrāvis projām Jēzu, un varbūt mēs viņu atradīsim un būsim mierā [gandarīti].
5 Un Nikodēma padoms patika visiem ļaudīm; un viņi nosūtīja vīrus, kas meklēja Jēzu, bet neatrada viņu; un atgriezušies, viņi teica: Mēs izstaigājām visur, bet Jēzu neatradām, tak atradām Jāzepu Arimatejas pilsētā.
6 Vadoņi to uzklausīja un visi ļaudis bija līksmi un slavēja Izraēļa Dievu, jo Jāzeps bija atradies, ko viņi bija krātiņā ieslēguši, tak nebija [vairs] atraduši.
7 Un kad viņi sasauca lielu sapulci, virspriesteri sacīja: Ar kādu ieganstu mēs varam nogādāt šurp Jāzepu, lai runātu ar viņu?
8 Un ņēmuši papīra lapu, viņi rakstīja tam un teica: Lai miers ir ar tevi un visu tavu saimi. Mēs zinām, ka esam aizskāruši Dievu un [stājušies] pret tevi. Esi tik laipns un apmeklē mūs, savus tēvus, jo mēs esam galīgi pārsteigti par tavu bēgšanu no cietuma.
9 Mēs atzīstam, ka tas bija nekrietns lēmums, ko mēs pieņēmām pret tevi, un ka Tas Kungs tevi pasargāja un Pats Kungs tevi atpestīja no mūsu nodomiem. Lai miers ir ar tevi, Jāzep, kas esi godājams starp visiem ļaudīm.
10 Un viņi izraudzījās septiņus Jāzepa draugus un sacīja tiem: kad jūs nonāksiet pie Jāzepa, sveiciniet viņu ar mieru un nododiet viņam šo vēstuli.
11 Tad nu vīri aizgāja pie Jāzepa, viņi sveicināja to ar mieru un nodeva viņam vēstuli.
12 Un kad Jāzeps to izlasīja, viņš sacīja: Lai ir svētīts Dievs Tas Kungs, kas izglābis mani no izraēliešiem, ka tie neizlēja manas asinis. Lai svētīts ir Dievs, kas mani pasargāja zem sava spārna.
13 Un Jāzeps viņus noskūpstīja un ieveda mājā. Un no rīta Jāzeps segloja savu ēzeli un devās kopā ar viņiem uz Jeruzalemi.
14 Un kad visi jūdi bija izdzirdējuši par notikušo, viņi nāca ārā to sagaidīt un sauca [sveikdami]: Lai miers ar tavu ierašanos, tēvs Jāzep!
15 Uz ko viņš atbildēja: Tā Kunga dotā labklājība lai piemeklē visus ļaudis.
16 Un visi viņu skūpstīja; un Nikodēms uzņēma viņu savā namā, kur bija sagatavojis lielu pieņemšanu.
17 Bet no rīta, kas bija sagatavošanās diena, Annass un Kaiafess, un Nikodēms sacīja Jāzepam: Izsūdzi grēkus Izraēļa Dievam un atbildi mums uz visiem tiem jautājumiem, kurus mēs gribam tev uzdot;
18 Jo mēs bijām visai nemierā, ka tu apglabāji Jēzus miesas; un kad mēs ieslēdzām tevi krātiņā, mēs tevi [tur] neatradām; un kopš tā brīža mēs pat līdz šim laikam bažījamies par tavu parādīšanos mūsu vidū. Pastāsti jel mums Dieva priekšā, kā tas viss notika.
19 Tad Jāzeps atbildēja, teikdams: Jūs patiešām mani ieslodzījāt sagatavošanās dienā līdz pat rītam.
20 Bet kad es biju nomodā pusnaktī [un] lūdzos, māju [ielenca] četri eņģeļi; un es ieraudzīju Jēzu saules spožumā, un bailēs nokritu pie zemes.
21 Bet Jēzus paņēma mani aiz rokas un piecēla mani no zemes un tad rasa nolija pār mani; bet viņš, slaucīdams manu seju, noskūpstīja mani un sacīja man: Nebaidies, Jāzep; paskaties uz mani, jo tas esmu Es.
22 Tad es paskatījos uz viņu un teicu: Mācītāj Eliās! Viņš atbildēja man: Es neesmu Eliāss, bet Jēzus no Nācaretes, kura miesas tu apglabāji.
23 Es teicu viņam: Parādi man kapenes, kurās es tevi guldīju.
24 Tad Jēzus, paņēmis mani pie rokas, aizveda mani uz vietu, kur es Viņu guldīju, un parādīja man linu audeklus un autu, ko es Viņam aptinu ap galvu. Tad es sapratu, ka tas ir Jēzus un godināju Viņu, un teicu: Lai svētīts top tas, kas nāk Tā Kunga vārdā.
25 Jēzus mani atkal paņēma pie rokas, aizveda mani uz Arimateju, uz manu namu, un sacīja man: Lai miers ir ar tevi; bet neizej no šīs mājas līdz četrpadsmitajai dienai, bet man jāiet pie saviem mācekļiem.
XII nodaļa.
1 Jūdi ir pārsteigti un apmulsuši, 17 Divi Simeona dēli Karīns unLentijs [?], uzceļas no nāves Kristus krustā sišanas laikā. 19 Jāzeps liek priekšā viņiem atklāt savas augšāmcelšanās noslēpumu. 21 Viņitiek meklēti un atrasti, 22 atvesti uz sinagogu, 23 personiski nozvērināti [ievērot] slepenību, 25 un uzņemas aprakstīt, ko viņi ir pieredzējuši.
KAD virspriesteri un levīti dzirdēja par to visu, viņi bija pārsteigti un krita ar seju pie zemes kā miruši un kliedza viens otram, teikdami: Kas ir šī ārkārtējā zīme, kas pār Jeruzalemi nākusi? Mēs zinām Jēzus tēvu un māti!
2 Un kāds levīts teica: Es zinu daudzus viņa paziņas, dievticīgus cilvēkus, kuri ir paraduši nest ziedojumus un dedzināmos upurus Izraēļa Dievam, templī ar lūgšanām.
3 Un kad virspriesteris Simeons viņu pacēla augšā ar savām rokām, viņš tam teica1: Kungs, tagad ļauj savam kalpam doties ar mieru, saskaņā ar Taviem vārdiem: jo manas acis ir skatījušas Tavu pestīšanu, ko tu tiki sagatavojis visas tautas acu priekšā: gaismu apgaismot pagānus un slavu Tavai Izraēļa tautai.
4 Simeons līdzīgā veidā svētīja Mariju, Jēzus māti, un sacīja viņai: Es pavēstu tev par šo bērnu; Viņš ir nolemts daudzu kritušo augšāmcelšanai, un [būt] par zīmi, kas atkal tiks pausta.
5 Jā, zobins ir izdūries arī caur tavu pašas dvēseli, un daudzu siržu domas taps atklātas.
6 Tad sacīja visiem jūdiem: Sūtīsim jel pēc tiem trijiem vīriem, kas teica, ka redzējuši viņu runājam ar saviem mācekļiem Olīvu kalnā.
7 Pēc tam viņi tiem vaicāja, ko viņi bija redzējuši; kuri atbildēja vienā balsī: Izraēļa Dieva klātbūtnē mēs apstiprinām, ka skaidri redzējām Jēzu runājam ar saviem mācekļiem Olīvu kalnā un paceļamies debesīs.
8 Tad Annass un Kaiafess aizveda viņus nošķirtās vietās un izvaicāja tos atsevišķi; [un tie] vienprātīgi atzinās, ka redzējuši Jēzu.
9 Tad Annass un Kaiafess teica: Mūsu likums pauž Katrs ar divu vai triju liecinieku muti paustais vārds ir vispāratzīstams.2
10 Bet ko mēs teicām? Svētītais Enohs labpatika Dievam un tika no Dieva vārda pārtaisīts; un svētītā Mozus sārta vieta ir zināma.
11 Bet Jēzus tika nodots Pilātam, šaustīts, ērkšķiem kronēts, apspļaudīts, pīķa caururbts, nomiris pie krusta un apbedīts, un viņa miesas godājamais Jāzeps apbedīja jaunās kapenēs, un viņš liecināja, ka redzējis viņu dzīvu.
12 Un bez tam šie vīri apgalvoja, ka redzējuši viņu runājam ar saviem mācekļiem Olīvu kalnā un paceļamies debesīs.
13 Tad piecēlās Jāzeps, teikdams Annasam un Kaiafesam: Jūs varat pamatoti būt varen izbrīnīti, ka jums stāsta, ka Jēzus ir dzīvs un devies debesīs.
14 Tas patiesi ir izbrīna [vērts], ka viņš ne tikai pats vien augšāmcēlies no miroņiem, bet uzcēlis no kapiem arī citus, ko daudzi Jeruzalemē ir redzējuši.3
15 Un tagad nedaudz mani uzklausiet: Mēs visi pazīstam svētīto Simeonu, virspriesteri, kurš saņēma Jēzu kā zīdaini uz rokām še templī.
16 Šim pašam Simeonam bija divi viņa dzimtie dēli, un mēs visi bijām klāt pie viņu nāves un bērēs.
17 Tad nu tagad ejiet un apskatiet viņu kapus, jo tie ir vaļā un viņi ir augšāmcēlušies; un palūk, viņi ir Arimatejas pilsētā, kopā pavadīdami savu laiku lūgšanu namos.
18 Daži patiešām bija dzirdējuši, kā skan viņu balsis lūgšanā, bet viņi nesarunājās ne ar vienu, bet turpināja būt tikpat mēmi kā miroņi.
19 Tak nāciet, iesim pie viņiem, un izturēsimies pret tiem ar visu [iespējamo] cieņu un piesardzību. Un ja mēs liksim viņiem zvērēt, varbūt ka viņi mums pastāstīt kaut ko par savas augšāmcelšanās noslēpumiem.
20 Kad jūdi to padzirdēja, viņi pārlieku ielīksmojās.
21 Tad Annass un Kaiafess, Nikodēms, Jāzeps un Gamaliēls devās uz Arimateju, bet neatrada viņus savos kapos [atdusamies]; tak staigājot apkārt pa pilsētu, atrada viņus uz ceļiem lūdzamies:
22 Tad sveicinājuši viņus ar visu cieņu un godbijību pret Dievu, tie aizveda viņus uz sinagogu Jeruzalemē: un pie noslēgtiem vārtiem viņi ņēma Tā Kunga bauslības grāmatu,
23 Un lika to viņiem rokās, zvērinot tos pie Dieva [vārda] Adonai un Izraēļa Dieva, kas runāja uz mūsu tēviem caur bauslību un praviešiem, sacīdami: Ja es ticu tam, kas piecēlis jūs no nāves, [tas ir] Jēzum, stāstiet mums, ko jūs esat redzējuši un kā jūs [augšām]cēlāties no nāves?
24 Karinuss un Lentiuss, divi Simeona dēli, nodrebēja, kad dzirdēja to visu un bija uztraukušies, un nopūtās; un tajā pašā laikā, lūkodamies augšup uz debesīm, meta krusta zīmi ar saviem pirkstiem uz mēlēm.
25 Un tūlīt pat viņi ierunājās un teica: Dodiet katram no mums kādu papīru un mēs aprakstīsim jums visu to, ko tikām redzējuši. Un viņi katrs apsēdās un rakstīja [šādi]:
1 Lūk. II, 29
2 Deut. XVII, 6
3 Mat. XXVII, 53
XIII nodaļa.
1 Karina un Lentija stāstījumu sākums. 3 Lielā gaisma ellē. 7 Ierodas Simeons un pasludina Kristus atnākšanu.
AK, KUNGS Jēzu un Tēvs, kas esi Dievs, arī augšāmcelšanās un dzīvība nāvē, dod mums atļauju paust tos noslēpumus, kurus mēs pēc nāves redzējām, Tavam krustam piederīgie; tāpēc mēs zvēram Tavā vārdā.
2 Jo Tu esi aizliedzis saviem kalpiem izpaust slepenās lietas, kas tā dievišķā spēka darītas ellē.
3 Kad mēs bijām nolikti līdz ar saviem tēviem [senčiem?] elles dziļumā, tumsas tumsībā, pēkšņi tur parādījās [gaisma] saules zeltainajā krāsā un pamata purpura krāsas gaisma apspēdēja šo vietu.
4 Drīz vien pāri tam, Ādams, visas cilvēces tēvs, [kopā] ar visiem patriarhiem un praviešiem, priecājās un teica: Šī gaisma ir [par cēloni] mūžīgajai gaismai, kas sola mūs pārvērst mūžīgājā gaismā.
5 Tad pravietis [J]esaija iesaucās un teica1: Šī ir gaisma no Tā Tēva un Dieva Dēla saskaņā ar manu pravietojumu, kad es biju dzīvs virs zemes.
6 Zebulona zeme un Neftalima zeme viņpus Jordānai, ļaudis, kas staigāja tumsā, ieraudzīja lielu gaismu; un tiem, kuri klejoja nāves ēnā, uzausa gaisma. Un tagad viņš ir atnācis un apgaismojis mūs, kas atradāmies nāvē.
7 Un kad mēs līksmojam gaismā, kas spīdēja pār mums, mūsu tēvs Simeons nāca mūsu vidū un apsveica visu sabiedrību, sacīdams: [Lai] slavēts Tas Kungs Jēzus Kristus, Dieva Dēls!
8 Kuru es paņēmu uz rokām kā zīdaini templī un, būdams Svētā Gara skarts, teicu Viņam un apliecināju2: Tagad manas acis redzēja Tavu pestīšanu, kuru tu sagatavoji visu ļaužu [acu] priekšā, gaismu apgaismot pagānus un par godu tai Izraēļa tautai.
9 Un visi svētie, kuri sabija elles dzīlēs, dzirdot to, vēl vairāk nopriecājās.
10 Pēc tam nāca priekšā viens, līdzīgs mazam vientuļniekam, un katrs viņam vaicāja: Kas tu [tāds] esi?
11 Uz ko viņš atbildēja: Es esmu saucēja balss tuksnesī, Jānis Kristītājs un Visaugstākā pravietis, kas nācis pirms Viņa sagatavot ceļu, dot pestīšanas atziņu Viņa ļaudīm par grēku piedošanu.
12 Un es, Jānis, kad redzēju Jēzu nākam pie manis, Svētā Gara virzītu, es teicu: Lūk, Dieva Jērs, lūk, Viņš, kas aizmēzis pasaules grēkus.
13 Un es kristīju viņu Jordānas upē un redzēju Svēto Garu nolaižamies pār viņu dūjas izskatā un dzirdēju balsi no debesīm sakām: Tas ir Mans mīļais Dēls uz Kuru Man ir labs prāts.
14 Un tagad, kad es gāju Viņa priekšā, es nokāpu šeit, darīt jums zināmu to, ka Dieva Dēls pēc tam mūs apmeklēs, kas esam tumsā un nāves ēnā.
1 Jes. XI, 1; Mat. IV, 16
2
Lūk. II, 29
XIV nodaļa.
1 Ādams liek Setam liecināt, ko viņš ir dzirdējis no erceņģeļa Miķeļa, kad tas nosūtījis viņu uz Paradīzi izlūgties Dievu iesvaidīt viņa galvu viņa slimībā.
BET kad pirmais cilvēks, mūsu tēvs Ādams, dzirdēja to visu, ka Jēzus ir kristīts Jordānā, viņš sauca savu dēlu Setu un teica:
2 Pavēsti saviem dēliem, patriarhiem un praviešiem, visu to, ko tu dzirdēji no erceņģeļa Miķeļa, kad es sūtīju tevi uz Paradīzes vārtiem, gauži izlūgties Dievu, lai tas svētītu manu galvu, kad es biju slims.
3 Tad Sets, nākdams patriarhu tuvumā, teica: Es, Sets, kad es lūdzos Dievu pie Paradīzes vārtiem, tad, palūk, Tā Kunga eņģelis Miķelis parādījās man [un teica]: Es esmu Tā Kunga sūtīts pie tevis, es esmu iecelts valdīt pār cilvēku miesām[ķermeņiem].
4 Es tev saku, Set nelūdzies Dievu [vienās] asarās, tak lūdz viņam tā žēlsirdības koka eļļu, ar kuru iesvaidīt savu tēvu Ādamu pret galvas sāpēm;
5 Jo tu nekādā ziņā nevari to likt lietā līdz pēdējai dienai un laikam, proti, līdz kamēr pieci tūkstoši un pieci simti gadu būs pagājuši.
6 Tad Kristus, visžēlsirdīgākais Dieva Dēls nāks uz zemes, lai atkal pieceltu Ādama cilvēcisko ķermeni, un tajā pašā laikā augšāmcelt mirušo miesas, un kad viņš atnāks, tiks Jordānā kristīts:
7 Tad ar viņa žēlsirdības eļļu viņš svaidīs visus, kas viņam tic; un viņa žēlsirdības eļļa turpināsies uz nākamajām paaudzēm, tiem, kuri dzims no ūdens un no Svētā Gara mūžīgai dzīvei.
8 Un kad šajā laikā visžēlsirdīgais Dieva Dēls Jēzus Kristus nonāks uz zemes, viņš ievadīs mūsu tēvu Ādamu Paradīzē, pie žēlsirdības koka.
9 Kad visi patriarhi un pravieši no Seta to visu dzirdēja, viņi jo vairāk priecājās.
XV nodaļa.
1 Strīdus starp Sātanu un elles valdnieku par sagaidāmo Kristus ierašanos ellē.
TAJĀ laikā, kad visi svētie līksmojās, palūk, Sātans, nāves valdnieks un pavēlnieks, sacīja elles valdniekam:
2 Gatavojies uzņemt pašu Jēzu no Nācaretes, kas dižojas, ka viņš esot Dieva Dēls un vēl esot [arī] vīrs, kas baidās nāves, un saka: Mana dvēsele skumst tikai par nāvi.1
3 Bez tam viņš mani pulka aizvainojis, [tāpat] daudzus citus: tos, kurus es padarīju aklus un tizlus, un arīdzan tos, kurus es mocīju ar dažu velnu [palīdzību], viņš izārstēja ar savu vārdu; jā, un tos, kurus es tev nodevu mirušus, viņš ar varu tev atņēmis.
4 Uz to elles valdnieks Sātanam atbildēja: Kas ir šis tik dūšīgais valdnieks un vēl vīrs, kas bīstas no nāves?
5 Jo visi šīs zemes varenie ir zem mana spēka pakļautības, kuru tu turi pakļautībā ar savu spēku.
6 Bet ja viņš ir tik dūšīgs savā cilvēciskajā iedabā, es apgalvoju tev kā patiesību, ka viņš ir visspēcīgs savā dievišķajā būtībā, un nav cilvēka, kas spētu pretoties viņa spēkam.
7 Līdz ar to, kad viņš saka, ka bīstas nāves, viņš izliek tev lamatas, un tas tev nelāgi beigsies mūžīgi mūžos.
8 Tad Sātans atbildēja elles valdniekam sacīdams: Kā tu uzdrīksties paust šaubas un baidīties uzņemt šo Jēzu no Nācaretes, kas ir gan tavs, gan mans pretinieks?
9 Kas attiecas uz mani, es viņu kārdināju un jaucu prātus savai vecajai jūdu tautai ar cītību un niknumu pret viņu.
10 Es uzasināju pīķi viņa ciešanām; es sajaucu žulti un etiķi un liku, lai viņš to dzertu; es taisīju krustu, kur viņu piesist, un naglas, kas izsitamas caur viņa rokām un pēdām; un tagad viņa nāve ir rokas sniedziena tuva, man jāatved viņš šurp, [cilvēks] gan tev, gan man.
11 Tad elles valdnieks atbildēja teikdams: Tu man nupat teici, ka viņš man ar varu atņēmis miroņus.
12 Tos, kuri bija šeit savākti, pirms tie atkal nonāca zemes virsū dzīvot, tika projām ne jau ar saviem spēkiem, bet ar Dieva lūgšanām, un viņu visuspēcīgais Dievs atņēma viņus man.
13 kas tad ir tas Jēzus no Nācaretes, ka ar viņa vārdu [vien] man tikuši atņemti mirušie, [pat] bez Dieva lūgšanām?
14 Varbūt šis ir tas pats, kas man atņēma Lācaru pēc tam, kad tas jau četras dienas, kopš bija miris un jau bija sācis gan smirdēt, gan pūt, un kurš, kā jau mironis, bija mans īpašums, tak ar savu spēku viņš to atkal aizdabūja dzīvē.
15 Sātans atbildēja, elles valdniekam teikdams: Tas ir tas pats cilvēks, Jēzus no Nācaretes.
16 Ko izdzirdējis, elles valdnieks viņam teica: es svinīgi lūdzu tevi to spēku vārdā, kas pieder tev un man, ka tu viņu nevestu pie manis.
17 Jo kad es izdzirdu par viņa vārda spēku, es sadrebēju bailēs un visa mana bezdievīgā draudze uztraucās vienlaikus ar mani.
18 Un mēs nespējām aizturēt Lācaru2; tak viņš noskurinājies, ar visām ļaunprātības pazīmēm, vienā mirklī devās no mums projām; un pat zeme, kurā gulēja Lācara mirušās miesas, viņu uzreiz izgrūda ārā dzīvu.
19 Un tagad es zinu, ka viņš ir Visuvarenais Dievs, kas spēj darīt tādas lietas, kas ir spēcīgs viņa valdījumos un stiprs savā cilvēciskajā iedabā, kas ir cilvēces Pestītājs.
20 Tāpēc neved [vis] šo vīru šurp, jo viņš atbrīvos visus tos, kurus es turu cietumā neticībā un saistījis ar viņu grēku pinekļiem, un vadīs tos uz mūžīgo dzīvi.
1 Sv. Hieronīms [?] apgalvo, ka Kristus dvēsele ir
[pa]bijusi ellē
2
Jāņa XI
XVI nodaļa.
1 Kristus ierašanās pie elles vārtiem; samulsums sakarā ar to. 10 Viņš nokāpj ellē.
UN tajā laikā, kad Sātans un elles valdnieks savā starpā strīdējās par to, piepeši atskanēja balss, kas grandēja kā pērkons un vēja brāzmas, teikdama:
Paceļat savus vārtus, ak, jūs valdoņi; un lai jūs taptu pacelti, ak, mūžsenie vārti, un Slavas Karalis [tad] ienāks.1
2 Kad elles valdnieks to dzirdēja, viņš sacīja Sātanam: Atkāpies no manis un ej laukā no maniem valdījumiem; ja tu esi stiprs karotājs, cīnies ar Slavas Karali. Bet ko tu viņam vari padarīt?
3 Un viņš izsvieda to iz saviem valdījumiem.
4 Un valdnieks teica [labāk pavēlēja] saviem bezdievīgajiem virsniekiem: Aizvāziet nežēlības misiņa vārtus un stipriniet tos ar dzelzu stieņiem un cīnieties drosmīgi, citādi mūs saņems gūstā!
5 Bet kad visa svēto sabiedrība dzirdēja viņus tā runājam, viņi runāja ar elles valdnieku skaļā, dusmu pilnā balsī:
6 Atver tos vārtus, lai Slavas Karalis var ienākt!
7 Un dievišķais pravietis Daniēls iesaucās, teikdams2: Vai tas nebiju es, kas uz zemes patiesi pravietoja un sacīja ak, šie ļaudis lai slavē To Kungu par viņa labestību un par viņa brīnišķīgajiem darbiem cilvēku bērnu [labad].
8 Jo viņš salauzis misiņa vārtus un šķirdams sacirtis dzelzu stieņus. Viņš pārmācis tos par viņu nekrietnību un viņu netaisnības dēļ tie tiek mocīti.
9 Pēc tam cits pravietis3, proti, svētais Jesaija, līdzīgā veidā uzrunāja visus svētos: Vai gan es aplami pravietoju jums, kad biju dzīvs virs zemes?
10 Miroņi dzīvos un tie atkal celsies, kas [dus] savos kapos, un viņi priecāsies, kas ir [zem] zemes; jo rasa, kura nāk no Tā Kunga, viņiem nesīs atbrīvošanos.
11 Un citā vietā [labāk reizē] es teicu: Ak, nāve, kur ir tava uzvara? Ak, nāve, kur ir tavs dzelons?
12 Kad visi svētie dzirdēja to, ko Jesaija sacīja, viņi elles valdniekam teica4: Tagad atver tos vārtus un ņem nost šos dzelzu stieņus; jo tu tagad tapsi gūstīts un tev nav spēka.
13 Tad atskanēja skaļa balss, kas kā pērkons grandēja, un teica: Paceliet savus vārtus, ak, valdoņi; un pacelieties jel, jūs, elles vārti, un Slavas Karalis ienāks!
14 Elles valdnieks, dzirdēdams šo pašu balsi atkārtojam, brēca, it kā viņš būtu nejēdzīgs: Kas ir šis Slavas Karalis?!
15 Dāvids elles valdniekam atbildēja un teica: Es izprotu šīs balss teikto, jo es runāju tos ar viņa garu. Un tagad, kā es sacīju iepriekš, Es saku tev: Tas Kungs ir spēcīgs un varens, Tas Kungs ir stiprs cīņā, viņš ir Slavas Karalis un viņš ir Tas Kungs debesīs un virs zemes;
16 Viņš noskatās lejup uz ieslodzīto vaidiem un atbrīvo tos, kas ir nolemti nāvei.5
17 Un tagad, tu, derdzīgais un smirdošais elles valdniek, atver šos vārtus, lai Slavas Karalis var ienākt: jo viņš ir Tas Kungs pār debesīm un zemi.
18 Kad Dāvids to teica, varenais Kungs parādījās cilvēka izskatā un apgaismoja šis vietas, kuras vienmēr slīga tumsā.
19 Un sarāva gabalos važas, kuras līdz šim nebija salaužamas; un ar savu neuzvaramo spēku atnāca pie tiem, kas sēdēja dziļā tumsā par nekrietnību un nāves ēnā grēku dēļ.
1 Psalmi XXIV, 7 u.c.
2 Psalmi CVII, 15 u.c.
3 Jesaija XXVI, 19
4 Psalmi XXIV 7 u.c.
5 Psalmi CII 19, 20
XVII nodaļa.
1 Nāve un velni ir lielās bailēs par Kristus atnākšanu. 13 Viņš mīda kājām nāvi, sagrābj elles valdnieku un paņem Ādamu sev līdzi debesīs.
BEZDIEVĪGĀ nāve un viņas nežēlīgie virsnieki izdzirdēja to visu; viņus savos atsevišķajos valdījumos sagrāba bailes, kad viņi ieraudzīja gaismas skaidrību.
2 Un pēkšņi ieraudzīja pašu Kristu parādāmies savos mājokļos; tāpēc viņi iebrēcās, un sacīja: Mēs esam tevis gūstīti, tu, [šķietams, izmantoji] mūsu apjukumu Tā Kunga priekšā.
3 Kas Tu esi, kam nav ne zīmes no samaitāšanas, bet šis skaidrais izskats, kas pilnībā pauž Tavu dižumu, kuru Tu, redzams,vēl neņem vērā?
4 kas Tu esi, tik spēcīgs un tik vājš, tik dižens un tik sīks, viduvējība un vēl augstākā ranga [labāk kaluma] kareivis, kas spēj pavēlēt kalpa vai vienkārša zaldāta izskatā?
5 Slavas Karalis, mirušais un dzīvais, lai gan krustā sistais?
6 Kas gulēja miris kapā un dzīvs nokāpis pie mums, un pie tavas nāves visa radība drebēja un visas zvaigznes kustējās, un tagad Tu gribi savu brīvību nest starp miroņiem un viest sajukumu mūsu karapulkos?
7 Kas Tu esi, kas atbrīvo gūstekņus, kurus turēja ķēdēs viņu iedzimtais grēks, un sniedz tiem viņu sākotnējo brīvību?
8 Kas Tu esi, kas izplata tik mirdzošu un dievišķu gaismu pār tiem, kuri ir kļuvuši akli no grēka tumsības?
9 Tādā pat veidā visi velna karapūļi līdzīgu baiļu pārņemti tika un, padevīgās bailēs brēkdami, teica:
10 No kurienes tas nāk, ak, Tu Jēzu Kristu, ka Tu esi tāds stiprs un slavens savā dižumā, tik skaidrs, ka nav ne plankuma, tik tīrs, ka nav ne nozieguma? Zeme šai [par sevi] zemākai pasaulei, kura iepriekš bija vienīgā mūsu īstenība un no kurienes mēs saņēmām nodevas, līdz šim nebija mums sūtījusi tādu mironi, nedz sūtījusi šādas balvas elles valdoņiem.
11 Kas tad esi Tu, kurš ar tādu drosmi pūlas izpētīt mūsu mājvietas, un ne tikai nemaz nebīstas mums draudēt ar bargu sodu, bet arī cenšas izglābt visus pārējos no važām, kurās mēs viņus turam?
12 Varbūt Tu esi tas Jēzus, par kuru Sātans vēl nupat runāja ar mūsu valdnieku, ka ar nāvi pie krusta Tu [varētu būt] pārņēmis nāves spēku.
13 Tad Slavas Karalis mīdīja nāvi kājām, sagrāba elles valdnieku, atņēma viņam visu spēku un paņēma mūsu zemes tēvu Ādamu līdzi savā godībā.
XVIII nodaļa.
1 Belcebubs, elles valdnieks, kaislīgi izbar Sātanu par Kristus vajāšanu un viņa atvešanu uz elli. 4 Kristus uz visiem laikiem dod Belcebubam pārākumu pār Sātanu, kā atlīdzinājumu par Ādama un viņa dēlu līdzņemšanu.
TAD elles valdnieks [sameklēja] Sātanu un ar lielu sašutumu viņam teica: Ak, tu, sabrukuma valdniek, Belcebuba sakāves un izraidīšanas [vaininiek], Dieva eņģeļu izsmiekla [upuri] un visu taisnīgo lāsts! Kas tevim lika tā rīkoties?
2 Tu siti krustā Slavas Karali un caur Viņa postu mums solīji visai daudz labumu, bet kā muļķis neapjēdzu, kas Tu tāds īsti esi.
3 Un tagad, lūk, Jēzus no Nācaretes ar sava mirdzošā dievišķuma skaidrību liek bēgt visiem briesmīgajiem tumsas un nāves spēkiem;
4 Viņš sagrāva mūsu cietumus no spārēm līdz pamatiem, atbrīvoja visus gūstekņus, atsavabināja visus saistītos, un visi, kas sākotnēji stenēja zem savu moku jūga, tagad apvaino mūs, un tā vien liekas, ka esam viņu dievlūgšanu sakauti.
5 Mūsu bezdievīgie valdījumi ir pakļauti un nav cilvēces daļas, kura tagad būtu palikusi mūsu pakļautībā, bet, no otras puses, viņi visi nekaunīgi met izaicinājumu mums;
6 Lai gan iepriekš miroņi neuzdrīkstējās tik bezkaunīgi uzstāties pret mums, nedz, [jebšu] būdami ieslodzītie, jaudāja jel kad un jebkurā sakarā būt priecīgi.
7 Ak Sātan, tu visu nolādēto valdniek, bezdievju un paklīdeņu tēvs, kā tu uzdrīkstējies mēģināt veikt tādu varoņa darbu, redzot, ka mūsu cietumnieki līdz šim allaž ir bez pēdējās cerības uz atbrīvošanu un dzīvību?
8 Bet tagad neviens no tiem ij nenopūšas, un nevienā sejā viņiem nav redzama ne asariņa.
9 Ak, valdniek Sātan, tu lielais elles apgabalu pārvaldniek, visus savus sasniegumus, ko tu iemantoji pie aizliegtā koka un Paradīzes zaudēšanas, tu nupat esi laidis zudībā ar krusta koka [palīdzību];
10 Un visa tava laime ir pagalam [kopš tā brīža], kad tu siti krustā Jēzu Kristu, Slavas Karali.
11 Tu rīkojies pret tavām paša un manām interesēm, tā ka tu patlaban samani visas tās lielās mokas un nebeidzamo bardzību, ko tev nu nāksies paciest.
12 Ak Sātan, visu ļaundaru valdniek, nāves radītāj un lepnības avot, tev pirmajam atprasīs par Nācaretes Jēzus ļaunajiem noziegumiem, un tad tu atradīsi, ka viņš nav vainīgs nevienā ievērības cienīgā pārkāpumā, lai mirtu.
13 Kāpēc tad tu uzdrošinājies bez iemesla un taisnības sist viņu krustā un novest lejā mūsu [valdījumos] nevainīgu un godprātīgu cilvēku, un tādēļ pazaudēt visus pasaules vaininiekus, bezdievjus un netaisnos?!
14 Kad elles valdnieks šādi bija runājis ar Sātanu, Slavas Karalis Belcebubam, elles valdniekam, teica: valdnieks Sātans uz mūžiem būs tavā pakļautībā, Ādama un viņa dēlu vietā, kuri pieder Man.
XIX nodaļa.
1 Kristus ņem Ādamu pie rokas, pārējie svētie sadodas rokās un viņi uzkāpj ar viņu Paradīzē.
TAD Jēzus pastiepa roku un teica: Nāciet pie manis, visi jūs, mani svētie, kas ir radīti manā veidolā, kas ir aizliegtā augļa koka, velna un nāves nolādēti;
2 Tagad dzīvojiet no mana krusta koka; velns, pasaules valdnieks, ir uzvarēts un nāve ir pārspēta.
3 Tad uzreiz visi svētie sadevās kopā zem visaugstākā Dieva rokas; un Tas Kungs Jēzus satvēra Ādama roku un viņam sacīja: Miers ir ar tevi un ar visiem taviem taisnīgajiem pēctečiem, kas ir [arī] mani.
4 Tad Ādams, mezdamies Jēzum pie kājām, ar asarām, pazemīgā valodā skaļi teica1:
5 Es vēlos tevi cildināt, ak Kungs, jo tu mani pacēli augšup un neļāvi mani ienaidnieku izsmieklam. Ak, Kungs, mans Dievs, es saucu uz tevi un tu mani esi dziedinājis.
6 Ak, Kungs, kas esi izcēlis manu dvēseli no kapa, tu mani uzturi dzīvu, ka es bedrē neiekrītu.
7 Jel dziediet Tam Kungam, jūs, visi viņa svētie, un pateicaties, [suminot] viņa svētumu.
8 Tāpat visi svētie metās Jēzum pie kājām un vienā balsī teica: Tu esi atnācis, ak, pasaules Pestītāj, un patiesi visu paveici, ko tu iepriekš pareģoji caur bauslību un praviešiem.
9 Ar krustu tu atpestīji visus dzīvajos un nokāpi pie mums, un ar nāvi pie krusta tu spēji mūs atsvabināt no elles un ar savu [visspēcību] no nāves.
10 Ak, Kungs, tā kā Tu [izkāri slavas karogus] debesīs un pacēli atbrīvošanas zīmi; vēl pat savu krustu uz zemes, tāpat arī pacel sava krusta uzvaras zīmi ellē, lai nāvei vairs ilgāk nebūtu varas.
11 Tad Tas Kungs pastiepa roku, pārmeta Ādamam un pār visiem svētajiem krusta zīmi.
12 Un saņēmis Ādamu ar savu labo roku, viņš izkāpa no elles un visi Dieva svētie viņam sekoja.
13 Tad ķēnišķais pravietis Dāvids jo droši [faktiski sulīgi, rešņi] iekliedzās un teica2: Ak, dziedu es Kungam jaunu dziesmu, jo Viņš dara brīnumu lietas; Viņa labā roka un svētīgā delna nes Viņam uzvaru.
14 Tas Kungs ir darījis zināmu savu pestīšanu, savu taisnumu Viņš ir atklāti rādījis pagānu [acu priekšā].
15 Un viss svēto pulks atbildēja, teikdami3: Šis gods pieder visiem Viņa svētajiem. Āmen, lai slavējam To Kungu.
16 Pēc tam pravietis [H]Abakuks4 iesaucās un teica: Tu devies glābt visus ļaudis, tikai šo cilvēku pestīšanas dēļ.
17 Un visi svētie daudzināja5: Lai svētīts ir Viņš, kas nācis Tā Kunga vārdā; jo Tas Kungs mūs ir apgaismojis. Tas ir mūsu Dievs, mūžīgi mūžos; viņš valdīs pār mums uz mūžīgiem laikiem. Āmen.
18 Visi pravieši līdzīgi runāja svētus vārdus Viņam par godu un sekoja Tam Kungam.
1 Psalmi CII 19, 20
2 Psalmi XCVIII, 1. u.c.
3 Psalmi CXLIX, 2
4 Hab. III, 13
5 Mat. XXIII, 39
XX nodaļa.
1 Kristus nogādā [aizved] Ādamu pie erceņģeļa Miķeļa. 3 Debesīs viņi satiek Enohu un Eliju, 5 un arī svētīto zagli, kas liecina, kā viņš nonācis Paradīzē.
TAD Tas Kungs, Ādamu pie rokas saņēmis, aizveda viņu pie Miķeļa, erceņģeļa; un tas aizvadīja viņus uz Paradīzi ar pretīmnākšanu un godu;
2 Un divi ļoti veci vīri viņus sagaidīja, un svētie viņiem jautāja: Kas esat jūs, ka līdz šim nebijāt līdz ar mums ellē un savās miesās atradāties Paradīzē?
3 Viens no viņiem atbildēja, teikdams: Es esmu Enohs, kas tika ar Dieva vārdu pārcelts1; un šis vīrs, kas ir kopā ar mani, ir Elija Tišbīts [???], kuru augšā uznesa ugunsrati.2
4 Še mēs bijām līdz šim un neizgaršojām nāvi, bet tagad esam [gandrīz] pie atgriešanās uz Antikrista atnākšanas [laiku], būdami bruņoti ar dievišķajām zīmēm un brīnumiem, lai uzsāktu ar viņu cīniņu un taptu viņa nonāvēti Jeruzalemē un lai atkal dzīvi pēc trīs ar pusi dienām tiktu uzņemti [debesu] mākoņos.
5 Un kamēr svētie Enohs un Elija to klāstīja, lūk, še pienāca [kāds] cits vīrs, bēdīgā skatā nezdams krusta zīmi uz saviem kamiešiem.
6 Un kad visi svētie viņu ieraudzīja, viņi to uzrunāja: Kas tu esi? Pēc tava izskata spriežot, tā kā zaglis; un kāpēc tu nes uz kamiešiem krustu?
7 Uz ko viņš atbildēja, sacīdams: Jūs pareizi runājat, jo es biju zaglis, kas uz zemes pastrādājis visas iespējamās ļaundarības.
8 Un jūdi sita mani krustā kopā ar Jēzu; un es ieraudzīju apbrīnojamas lietas, kas notika, To Kungu Jēzu sitot krustā.
9 Un es noticēju, ka Viņš ir visu lietu Radītājs un un Visuvarenais Ķēniņš, un es Viņam lūdzos, teikdams Kungs, atceries mani, kad Tu nonāksi Savā valstībā.
10 Viņš drīz izpildīja manu lūgumu un sacīja man: Patiesi Es tev teicu vēl šodien tu būsi ar mani Paradīzē.
11 Un viņš man deva šo krusta zīmi, teikdams: Nes to un ej uz Paradīzi; un ja eņģelis, kas ir Paradīzes sargs, tev neļaus [ienākt], parādi viņam krusta zīmi un saki viņam; Jēzus Kristus, kas tagad ir krustā sists, ir nosūtījis mani šurp pie tevis.
12 Kad es to izdarīju un pastāstīju visu to eņģelim, kas bija Paradīzes sargs, un viņš to uzklausīja, viņš tūlīt atvēra vārtus, ielaida mani un novietoja mani Paradīzē pa labajai rokai,
13 Sacīdams: Paliec šeit uz īsu brīdi, kamēr Ādams, visas cilvēces tēvs, ienāks, ar visiem saviem dēliem, kas ir svēti un taisnīgi kalpi Jēzum Kristum, kas sists krustā.
14 Kad viņi izdzirdēja šo zagļa stāstu, visi patriarhi vienā mutē teica: Esi svētīts, Visuvarenais Dievs, mūžīgā labuma Tēvs un žēlsirdības Tēvs, kas parādījis tādu labvēlību tiem, kas Viņa priekšā ir grēcinieki un uzņēmis Paradīzes līdzcietībā, un nolicis tos pie Taviem plašiem un garīgiem krājumiem garīgotā un svētā dzīvē. Āmen.
1 I Mozus V, 24
2
Ķēniņu II, 11
XXI nodaļa.
1 Karīnam un Lentijam tiek atvēlētas tikai trīs dienas palikšanai uz zemes, 7 [viņi] sniedz savus vēstījumus, kas brīnumaini saskan; viņi izgaist 13 un Pilāts pieraksta šos stāstījumus.
ŠĪS ir dievišķīgās un slepenās mistērijas, kuras mēs redzējām un dzirdējām. Man, Karīnam, un Lentijam nav vēlēts izpaust citas Dieva mistērijas, kā erceņģelis Miķelis mums norīkojis,
2 Teikdams: jums jāiet ar maniem brāļiem uz Jeruzalemi un jāturpina [nodoties] lūgšanām, paužot un slavinot Jēzus Kristus augšāmcelšanos, tā kā Viņš ir jūs uzcēlis no miroņiem tajā pašā laikā, kad Sevi pašu.
3 Bet jūs nerunājiet ne ar vienu, bet sēdiet kā kurlie, līdz pienāks laiks, kad Tas Kungs ļaus jums piedalīties Viņa dievišķības mistērijās.
4 Erceņģelis Miķelis turpmāk mums lika doties pāri Jordānai, uz izcilu un bagātu valsti, kur bija daudz tādu, kas piecēlušies no miroņiem vienlaikus ar mums, lai pierādītu Kristus augšāmcelšanos.
5 Jo mums bija tikai trīs dienas, ļautas tiem mums no nāves, kuri uzcēlās svinēt mūsu Kunga Lieldienas kopā ar saviem vecākiem un turētu liecību par Kristu, To Kungu, un mēs tikām kristīti svētajā Jordānas upē. Un tagad nevienam viņus vairs neredzēt.
6 Tas ir pats lielākais, ko Dievs ir atļāvis izpaust jums; jel dodiet tāpēc cieņu un godu Viņam un nožēlojiet [grēkus], un Viņš būs žēlsirdīgs pret jums. Lai jums miers caur To Kungu Dievu Jēzu Kristu un visu mūsu Pestītāju. Āmen, āmen, āmen.
7 Un pēc tam viņi beidza rakstīt, un bija uzrakstījuši uz divām atsevišķām papīra lapām. Karīnuss iesniedza uzrakstīto [tieši] rokās Annasam un Kaiafesam, un Gamaliēlam.
8 Līdzīgi Lentijs nodeva to, ko bija uzrakstījis, Nikodēma un Jāzepa rokās; un tūlīt pat viņi pārvērtās pār mēru baltos veidolos un vairs nebija saskatāmi [drīzāk žilbinoši baltos tēlos, līdz kļuva caurspīdīgi un izgaisa acu skatieniem].
9 Bet viņu rakstītais bija pilnīgi skaidri saprotams; abi raksti sakrita burts burtā.
10 Kad visa jūdu sanāksme dzirdēja šos apbrīnas vērtos Karīna un Lentija stāstījumus, viņi teica cits citam: Patiesi to visu uzrakstījis Pats Dievs, un lai svētīts ir Tas Kungs Jēzus mūžīgi mūžos, Āmen.
11 Un viņi nobažījās ļoti, baiļojās un trīcēja, un sita sev pa krūtīm un devās katrs uz savām mājām.
12 Bet drīz vien to visu, kas jūdiem tika atstāstīts par Jēzu sinagogās, Jāzeps un Nikodēms pavēstīja pavaldonim.
13 Un Pilāts pierakstīja visus šos [protokolus] un ievietoja šos aprakstus savas zāles publiskajā [lasītavā].
XXII nodaļa.
1 Pilāts dodas uz templi; sasauc vadoņus, rakstu mācītājus un gudros. 2 pavēl aizvērt vārtus; pasūta Rakstu grāmatu; liek jūdiem atstāstīt, ko viņi patiešām zina par Kristu. 14 Viņi atzīst, ka Jēzu situši krustā neziņas dēļ, un ka tagad viņi zina to kā Dieva Dēlu, saskaņā ar Rakstu liecību; kurus viņi, pēc tam, kad nolēmuši viņu nāvei, tie izpētījuši.
PĒC visiem šiem notikumiem Pilāts devās uz jūdu templi un sasauca kopā visus vadoņus un rakstu mācītājus, un [tiesnešus] un devās kopā ar viņiem uz tempļa kapelu.
2 Un pavēlējis, lai visi vārti tiktu aizvērti, [pēc tam] sacīja: Es esmu dzirdējis, ka jums šai templī ir patiešām diža grāmata, tāpēc vēlos, lai tā tiktu man atnesta.
3 Un kad dižo grāmatu, ar zeltu un dārgiem akmeņiem rotāto, tempļa kalpotāji bija atnesuši, Pilāts viņiem visiem sacīja: Es nozvērinu jūs pie jūsu Tēvu Dieva, kas darījis un pavēlējis, lai šis templis taptu uzcelts, ka jūs neslēpsiet no manis patiesību.
4 Jūs zināt visu, kas šajā grāmatā rakstīts; tāpēc stāstiet man tūlīt, vai te Rakstos ir rodams kaut kas par to Jēzu, kuru jūs sitāt krustā, un kurā laikā viņam bija jānāk pasaulē: rādiet man to.
5 Tad zvērēja Annass un Kaiafess, kas pavēlēja visiem pārējiem, kuri bija kopā ar viņiem, iziet laukā no kapelas.
6 Un viņi aizvēra tempļa un kapelas vārtus, un sacīja Pilātam: Tu liki mums apzvērēt, ak, soģi, pie šā tempļa celšanas. pavēstīt tev visu, kas patiesība un taisnība.
7 Pēc tam, kad mēs bijām Jēzu krustā situši, nezinādami, ka viņš ir Dieva Dēls, bet domādami, ka viņš dara savus brīnumus ar maģsko mākslu palīdzību, mēs sasaucām šajā templī lielu sapulci.
8 Un kad mēs bijām savā starpā apsprieduši brīnumus, ko Jēzus bija darījis, mēs atradām savā zemē daudzus aculieciniekus, kas apgalvoja, ka esot redzējušu viņu dzīvu pēc nāves, un ka dzirdējuši viņu runājam ar saviem mācekļiem un redzējuši viņu paceļamies padebešos un tajos ieejam;
9 Un mēs [sastapām] divus aculieciniekus, kuru miesas Jēzus bija augšāmcēlis no miroņiem, kas mums pastāstīja daudzas dīvainas lietas, kuras Jēzus bija darījis starp mirušajiem, par ko mēs uzrakstījām atstāstījumu, kas ir jūsu rokās.
10 Un mums ir paraža ik gadus pirms sanāksmes atvērt šo svēto grāmatu un meklēt tajā Dieva padomu.
11 Un mēs pirmajā no septiņdesmit grāmatām [sadaļām] atradām [vietu], kur erceņģelis Miķelis runā ar pirmā cilvēka Ādama trešo dēlu par to, ka pēc pieciem tūkstošiem piecsimt gadiem Kristus, Dieva vismīļākais Dēls, nāks pasaulē;
12 Un tālāk mēs apdomājām, ka varbūt viņš ir īstenais Izraēļa Dievs, kas runāja uz Mozu, kas darināja Derības šķirstu; divas olektis ar pusi bija tā garums un olekti ar pusi platums, un olekts ar pusi tā augstums.1
13 Ar šīm piecām olektīm un pusi priekš Vecās Derības šķirsta darināšanas mēs uztvērām un sapratām, ka piecos tūkstošos ar pusi (no tūkstoša) gadu, Jēzus Kristus nonāks savas miesas šķirstā vai tabernākulā.
14 Un tā mūsu raksti apliecina, ka viņš ir Dieva Dēls un Izraēļa Kungs un Ķēniņš.
15 Un tāpēc pēc viņa ciešanām mūsu virspriesteri bija pārsteigti par zīmēm, kas parādījās pēc viņa paredzējuma, [un] mēs atvērām šo grāmatu izpētīt visas paaudzes līdz pat Jāzepa un Marijas, Jēzus mātes, paaudzei, pieņemot, ka viņi ir no Dāvida sēklas [dzimtas];
16 Un mēs atklājām radīšanas aprakstu, un kurā laikā viņš veidojis debesis un zemi, un pirmo cilvēku Ādamu, un un no tā laika līdz plūdiem bija divi tūkstoši divi simti un divpadsmit gadi.
17 Un no plūdiem līdz Ābramam deviņsimt un divpadsmit. Un no Ābrama līdz Mozum četrsimt trīsdesmit. Un no Mozus līdz ķēniņam Dāvidam piecsimt desmit.
18 Un no Dāvida līdz Babilonijas jūgam piecsimt gadu. Un no babiloniešu jūga līdz Kristus iemiesojumam četrsimt gadu.
19 Kā visa summa sastāda piecus tūkstošus ar pusi (tūkstoša) [gadu].
20 Un tā vien šķiet, ka Jēzus, kuru mēs sitām krustā, ir Jēzus Kristus, Dieva Dēls un īstais un Visuvarenais Dievs. Āmen.
1 II Mozus. XXV, 10
Svētās Trīsvienības vārdā še ir beigas mūsu Pestītāja Jēzus Kristus Darbiem, ko Imperators Teodosijs Dižais atrada Jeruzalemē, Poncija Pilāta zāles [?] lasītavā starp publiskotajiem rakstiem. Še aprakstītie notikumi norisa Cēzara Tibērija, romiešu imperatora, deviņpadsmitajā valdīšanas gadā un Galilejas ķēniņa Hēroda, Hēroda dēla septiņpadsmitajā valdīšanas gadā, astotajās Aprīļa kalendās, kas ir dividesmit trešā marta diena, CCIID Olimpiādē, kad Jāzeps un Kaiafess bija jūdu valdoņi. Tā ir ebreju valodā rakstīta hronika, ko pierakstījis Nikodēms: par to, kas notika pēc mūsu Pestītāja krustā sišanas.