JĒZUS UN ABGARA, EDESAS KARAĻA, SARAKSTE

 

[Pirmais rakstnieks, kurš ir kaut vai pieminējis saraksti, kas notikusi starp Jēzu Kristu un Abgaru, ir Eizebijs, Cēzarejas bīskaps Palestīnā, kas darbojās ceturtā gadsimta pirmajā pusē. Attiecībā uz tās īstumu, viņš apelē pie Edesas pilsētas Mezopotāmijā sabiedriskajiem reģistriem un ierakstiem, kur Apgars [-uss] valdīja, un par kuru minētais apgalvo, ka viņš atradis tās [vēstules], rakstītas sīriešu valodā. [Eizebijs] publicēja to grieķu tulkojumu savā “Ekleziastiskajā vēsturē”.1 Izglītotā pasaule par šo tēmu viedokļos krietni dalās; bet, neskatoties uz to, ka erudītais Grābe kopā ar arhibīskapu Keivu, doktoru Pārkeru un citiem teologiem ir spraigi cīnījušies par to atzīšanu Svēto Rakstu kanonā, tās uzskata par apokrifiskām. Viņa svētība Jeremija Džounss novērojis, ka angļu vienkāršajiem ļaudīm daudzviet šī sarakste ir mājās ierāmēta, ar Kristus bildi virs tās, un ka tie lielākoties ar lielu godbijību un pielūgsmi atzīst to par Dievvārdiem un īstu Kristus saraksti.]

1 L. I. c. 18

 

I. nodaļa.

Vēstules kopija, ko rakstījis karalis Abgars Jēzum un ko sūtījis viņam ar Anāniju, savu sulaini [drīzāk — vēstnesi] uz Jeruzalemi, 5 ielūdz viņu uz Edesu.

ABGARS, Edesas karalis, sveicina Jēzu, labo Pestītāju, kas mīt Jeruzalemē.

2 Man tapis zināms par Tevi un Tevis darītām dziedināšanām, kas notikušas bez zāļu un [ārstniecības] stādu lietošanas.

3 Par to ir ziņots, ka tu liec akliem redzēt, tizliem staigāt, šķīstī vienlīdz kā spitālīgus, tā izdzen nešķīstos garus un velnus, un atdod veselību tiem, kuri ilgi vārguši, un piecel miroņus;

4 Viss tas, ko esmu dzirdējis, mani pārliecina par vienu no tiem diviem, tas būtu: vai nu tu esi pats Dievs, nolaidies no debesīm, kas dari šīs lietas, vai arī Dieva Dēls.

5 Šinī sakarā es tev rakstu, vēlēdamies jo dedzīgi, ka tu šurpu ceļojuma grūtības uzņemtos un ka izdziedinātu to ligu, kas mani pārņēmusi.

6 Jo esmu es dzirdējis, ka jūdi izsmej tevi un domā uz tavu postu.

7 Mana pilsēta par tiesu ir maza [nav diža], bet kārtīga, un pietiekami plaša mums abiem.

 

 

II. nodaļa.

Jēzus atbilde caur Anāniju, ziņnesi, karalim Abgaram, 3 atteikšanās apmeklēt Edesu.

ABGAR, tu esi laimīgs, ņemot vērā, ka tici man, kaut neesi redzējis.

2 Jo tas ir rakstīts sakarā ar mani: ka tie, kas mani redzējuši, netic man, tak tie, kuri nav redzējuši, spēj ticēt un dzīvot.

3 Kas attiecas uz to tavas vēstules daļu, kas skar manu ierašanos pie tevis, nākas tev paust, ka man jāveic līdz galam viss savai sūtībai šajā zemē un pēc tam jātop uzņemtam pie tā, kas mani sūtījis.

4 Bet pēc manas uzņemšanas debesīs es nosūtīšu vienu no saviem audzēkņiem, kas izārstēs tavu kaiti un dos tevim dzīvību, un visiem tiem, kuri ir ar tevi.