Pirmais JĒZUS BĒRNĪBAS EVAŅĢĒLIJS

[Misters Henrijs Saiks, Kembridžas austrumu valodu profesors, pirmoreiz šo evaņģēliju pārtulkoja un publicēja 1697. gadā. Tas bija iemantots no gnostiķiem, II g.s. kristiešu sektas, un dažas no tā liecībām bija citu kristiešu, t. i., Eizebija, Atanāsija, Epifānija, Hrizostoma [Zeltamutes] u.c. piedēvētas vēlīnākiem gadsimtiem. Sozomens saka, ka to atstāstījuši daudzi, un viņš min stāstījumus par Ēģiptes elkiem, kas gāžas uz Jāzepu, un Marijas bēgšanu turp ar Kristu; un par to, kā Kristus atvēra avotu platānkokā, lai izmazgātu viņa drēbītes, no kura pēc tam izplūda balzams. Minētie stāsti ir no šā evaņģēlija. K[H]emnīcijs, kas cēlies no Stipulensas [?], kurš to iemantojis no Mocekļa Pētera, Aleksandrijas bīskapa, trešajā gadsimtā, saka, ka vieta Ēģiptē, apmēram desmit jūdzes pirms Kairas, kur Kristus bijis trimdā, tagad saucoties Matareja; tāpēc [vietējie] iedzīvotāji pastāvīgi iededzina gaismekli piemiņai par to; un tur ir koku dārzs, kas dod balzamu, ko zēna gados bija stādījis Kristus. M. la Kross citē Angamalas sinodi Malabāras kalnos, Tā Kunga 1599. gadā, kas nolādēja šo evaņģēliju, jo to šajā zemē bieži lasot nestoriāņi. Ahmeds Ibu Idriss, muhamedāņu svētais, saka: daži kristieši to bieži izmanto līdztekus citiem četriem evanģēlijiem, un Okobijs de Kastro piemin Toma evaņģēliju, kuru, kā viņš apgalvo, redzējis un ko viņam pārtulkojis armēņu arhibīskaps Amsterdamā, kas ticis lasīts ļoti daudzās Āzijas un Āfrikas baznīcās kā vienīgā viņu ticības bauslība. Fabrīcijs spriež, ka tas ir bijis šis evaņģēlijs. Uzskata, ka Muhameds un viņa līdzautori to izmantojuši savai Korāna kompilācijai. Pastāv vairāki Kristus ticīgo stāsti, kuri cēlušies no šā evaņģēlija, — kā tas, kuru misters Saiks atstāsta no La Brosē «Persiešu valodas vārdnīcas», ka Kristus piekopis krāsotāja amatu un viņa paveikto brīnumu ar krāsām, tādēļ persiešu krāsotāji uzskata viņu par savu aizbildni un krāsotavu sauc par «Kristus darbnīcu». Sers Džons Šardēns piemin persiešu leģendas, kuras satur Kristus pārrunas ar savu skolotāju par viņa ābeci un par to, kā viņš pagarināja ciedra koka tāfeli, kuru Jāzeps bija nozāģējis par īsu.]

 

I. nodaļa.

1 Kaiafess stāsta, ka Jēzus šūpulī paziņojis savai mātei, ka viņš ir Dieva Dēls. 5 Jāzeps ar Mariju dodas uz Betlēmi tautas skaitīšanai. Pienāk Marijas laiks dzemdēt un viņa dodas alā. 8 Jāzeps aiziet pakaļ ebreju sievietei, ala piepildās ar dižu gaismu. 11 Piedzimst bērns, 17 izdziedina sievieti, 19 ganu ierašanās.

TURPMĀKOS aprakstus mēs atradām virspriestera Jāzepa grāmatā, kuru daži sauc par Kaiafesu:

2 Viņš stāsta, ka Jēzus runājis jau tad, kad bijis šūpulī, un sacījis savai mātei:

3 Marij, es esmu Jēzus, Dieva Dēls, tas [ir tā] vārds, ko tu esi dzemdējusi, saskaņā ar eņģeļa Gabriēla paziņojumu tev, un mans Tēvs mani ir sūtījis šīs pasaules atpestīšanai.

4 Aleksandra ēras trīssimt un devītajā gadā Augusts publicēja dekrētu, ka viņu pašu valstī visām personām ir jātop uzskaitītām.

5 Tāpēc Jāzeps āvās, un ar savu laulātu draudzeni Mariju viņš devās uz Betlēmi, lai viņš un viņa ģimene varētu tikt uzskaitīti viņu tēvu zemes galvas pilsētā.

6 Un kad viņi nonāca [kādas] alas tuvumā, Marija paziņoja Jāzepam, ka viņas radību laiks pienācis, un ka viņa nespēj doties uz pilsētu, un teica: Iesim šajā alā.

7 Šajā laikā saule laidās krietni tuvu rietam.

8 Bet Jāzeps steidzās projām, lai varētu viņai atvest šurp vecmāti; un kad viņš ieraudzīja vecu ebreju sievieti, kas bija no Jeruzalemes, tad teica tai: lūdzama nāc ātrāk, labā sieviete, un ej tajā alā, un tur tu ieraudzīsi sievieti, tūlīt gatavu dzemdēt.

9 Kad vecā sieviete, un Jāzeps (ar viņu) sasniedza alu, un viņi abi iegāja tajā, saule bija norietējusi.

10 Un lūk! [ala] pildījās ar gaismu, kas dižāka par [eļļas] gaismekļu un sveču gaismu un spožāka nekā pati saules gaisma.

11 Tad bērns tika ietīts autiņos un zīda savas mātes, sv. Marijas krūtis.

12 Kad viņi abi ieraudzīja šo gaismu, viņi izbrīnījās; vecā sieviete jautāja sv. Marijai: Vai tu esi šā bērna māte?

13 Sv. Marija atbildēja, ka viņa esot.

14 Uz ko vecā sieviete teica: Tu stipri atšķiries no visām pārējām sievietēm.

15 Sv. Marija atbildēja: Tā kā nav neviena bērna, līdzīga manam dēlam, tā arī nav nevienas sievietes, kas viņa mātei līdzinātos.

16 Vecā sieviete atbildei teica: Ak, mana Kundze, es nācu šurp, lai iegūtu mūžīgu atlīdzību.

17 Tad mūsu Kundze, sv. Marija, viņai bilda: Nolaid rokas pār bērnu; kad viņa to izdarīja, viņa vesela tapa.

18 Un kad viņa uz priekšu panācās, tad teica: Kopš šā brīža visas sava mūža dienas es apraudzīšu un kalpošu šim bērnam.

19 Pēc tam, kad ieradās gani un sakūra uguni, un viņi līksmojās pār mēru, [debesu viesi] tiem parādījās, teikdami un pielūgdami Augstāko Dievu.

29 Un tā kā gani darīja to pašu, ala pa šo laiku izskatījās kā cildens templis, jo ij cilvēku, ij eņģeļu mēles vienojās, Dievu slavējot un daudzinot Kunga Jēzus piedzimšanai par godu.

21 Bet kad vecā ebreju sieviete skatīja visus šos skaidri redzamos brīnumus, viņa slavēja Dievu un teica: Es pateicos Tev, ak Dievs, Tu Izraēļa Dievs, ka manas acis ir redzējušas pasaules Pestītāja dzimšanu.

 

II. nodaļa.

1 Bērns alā tiek apgraizīts, 2 un vecā sieviete noglabā viņa priekšādiņu vai nabas saiti dozē ar narda eļļu, Marija vēlāk Kristu ar to iesvaida. 5 Kristus tiek nonests templī, 6 staro, 7 eņģeļi pielūgsmē stāv viņam apkārt. 8 Simeons slavina Kristu.

UN kad pienāca viņa apgraizīšanas laiks, proti, astotā diena, kurā likums pavēl bērnu apgraizīt, viņi to alā apgraizīja.

2 Un vecā ebreju sieviete ņēma priekšādiņu (daži saka, ka viņa ņēma nabas saiti) un noglabāja to alabastra dozē ar izturētu narda eļļu.

3 Un viņai bija dēls, [pēc amata] aptieķnieks, kuram viņa sacīja: Ņem vērā, ka ka nepārdod šo alabastra dozi ar narda svaidāmo eļļu, kaut gan to varētu piedāvāt par trīssimt [sudraba] grašiem pirkt.

4 Tak tā bija alabastra doze, no kuras Marija, grēcīgā savedēja [drīzāk — apžēlotā grēciniece], ņēma eļļu un iesvaidīja ar to mūsu Kunga Jēzus Kristus galvu un kājas, un noslaucīja tās ar saviem galvas matiem.

5 Tad pēc desmit dienām viņi aizveda viņu [bērnu] uz Jeruzalemi un četrdesmitajā dienā kopš viņa dzimšanas tie parādīja viņu templī Tā Kunga priekšā, iepriekš dodami Tam veltes, saskaņā ar Mozus likumu prasībām: proti, ka katrs vīriešu dzimuma bērns, kas atver dzemdi, ir saucams par svētu Dieva priekšā.

6 Šajā pat laikā vecais Simeons ieraudzīja viņu [Jēzu] starojam kā gaismas pīlāru, kad Tā Jaunava, sv. Marija, viņa māte, turēja to uz rokām, un no šās ainas pildījās ar vislielāko prieku.

7 Un eņģeļi stāvēja ap viņu, pielūdza viņu, kā ķēniņa miesas sargi nostājušies viņam apkārt.

8 Tad Simeons piegāja pie Marijas un pastiepa tai pretī savas rokas, uzrunādams To Kungu Kristu: Tagad, ak, mans Kungs, Tavs kalps var aiziet mierā, saskaņā ar teikto:

9 Jo manas acis ir redzējušas žēlastību, ko Tu esi sagatavojis visām tautām; gaismu visiem cilvēkiem un slavu Izraēļa ļaudīm.

10 Arī praviete Anna [?] bija tur klāt un tuvumā, viņa slavēja Dievu un godināja Marijas laimi.

 

III. nodaļa.

1 Gudrie apmeklē Kristu. Marija dod tiem vienu no viņa autiņiem. 3 Eņģelis parādās viņiem zvaigznes veidā. Viņi atgriežas un iekur uguni, un pielūdz autiņu, un ieliek to ugunī, kur tas paliek neskarts.

UN kad bija pagājis laiks, kopš Kungs Jēzus piedzima Betlēmē, Jūdejas galvas pilsētā, ķēniņa Hēroda laikā, no Austrumiem Jeruzalemē ieradās gudrie, saskaņā ar Zoradašta1 pravietojumu, un atnesa sevim līdzi dāvanas: proti, zeltu, vīraku un mirres, un pielūdza viņu un dāvāja tam savas veltes.

2 Tad Kundze Marija ņēma vienu no viņa autiņiem, kurā zīdainis bija ietīts, un sniedza to viņiem svētības vietā, ko tie no viņas saņēma kā viscēlāko dāvanu.

3 Un tajā pašā laikā viņiem parādījās eņģelis tās zvaigznes veidā, kura iepriekš bija celvedis viņu ceļojumā; kā gaismai viņi sekoja, kamēr atgriezās savā pašu zemē.

4 Ar viņu atgriešanos viņu ķēniņi un prinči ieradās pie viņiem izdibināt, ko gan tie redzējuši un ko darījuši? Kāds bijis viņu ceļojums un kāds atceļš? Ar ko viņi ceļa biedros bijuši?

5 Tak viņi uzrādīja autiņu, ko sv. Marija bija viņiem devusi, un sakarā ar ko viņi rīkoja svētkus.

6 Un saskaņā ar savas zemes paražām, iekūruši uguni, viņi to pielūdza.

7 Un iemeta autiņu tajā, uguns to sagrāba un pārņēma.

8 Bet kad uguns bija nodzēsta, viņi izņēma autiņu nebojātu, it kā uguns to nebūtu skārusi.

9 Tad viņi ņēmās to skūpstīt un klāja to pāri galvām un lika pie acīm runādami: patiesi, tā ir neapšaubāma patiesība, un patiešām brīnumaini, ka uguns to nesadedzināja un saglabāja to.

10 Tad viņi to paņēma un ar vislielāko bijāšanu noglabāja starp saviem dārgumiem.

1
Zoroastra

 

IV. nodaļa.

1 Hērods grasās Kristu nomaitāt. 3 Eņģelis brīdina Jāzepu: vest bērnu un viņa māti uz Ēģipti. 6 Juceklis viņiem ierodoties. Nogāžas elku tēls. 15 Marija mazgā Kristus autiņus un uzkar tos žāvēties uz mieta. 16. Virspriestera dēls uzliek vienu no tiem uz galvas un dēmoni, kas viņu sagrābuši, atstājas.

NU Hērods, nopratis, ka gudrie kavējas un neatgriežas pie viņa, sasauca kopā priesterus un gudros, un teica: Stāstiet man, kurā vietā ir piedzimis Kristus?

2 Un kad viņi atbildēja, ka Betlēmē, Jūdejas pilsētā, viņš sāka savā prātā perināt Kunga Jēzus Kristus nāvi.

3 Bet Tā Kunga eņģelis sapnī parādījās Jāzepam un teica: Celies, ņem bērnu un viņa māti un dodies uz Ēģipti jau ar gaiļa dziesmu. Tad viņš piecēlās un posās.

4 Un kamēr viņš domāja sevī par ceļojumu, pienāca rīts.

5 Pa ceļojuma laiku satrūka seglu siksnas.

6 Un tad viņš piejāja lielas pilsētas tuvumā, kurā atradās elks, kuram citi Ēģiptes elki un dievi nesa savus upurus un deva zvērestus.

7 Un tam elkam pakalpoja priesteris, kas tikpat bieži, cik sātans, runāja caur šo elku, pauda to tālāk Ēģiptes iemītniekiem un visām šīm zemēm.

8 Šim priesterim bija trīs gadus vecs dēls, ko bija apsēduši milzīgs pulks dēmonu, kas pauda daudzas savādas lietas, un kad dēmoni viņu sagrāba, staigāja gandrīz pliks saplosītās skrandās un svieda ar akmeņiem tiem, kurus redzēja.

9 Blakus šim elkam bija pilsētas viesu nams, un kad tur Jāzeps un Sv. Marija ieradās un iegriezās [palikt], visi pilsētas iedzīvotāji bija pārsteigti.

10 Un visi miertiesneši un elku priesteri sapulcējās dievekļa priekšā un še taujāja, vaicādami: Ko gan nozīmē viss šis juceklis un šausmas, kas kritušas pār mūsu valsti?

11 Elks viņiem atbildēja: Nezināms Dievs šurpu ir nācis, kas ir patiess Dievs; neviens te nestāv viņam blakus, kas būtu pielūgšanas cienīgs; jo viņš patiesi ir Dieva Dēls.

12 Un Viņam par godu šī zeme nodrebēja un ar Viņa atnākšanu tā ir patlaban tādā satraukumā un nobīlī; un mēs paši esam izbijušies par Viņa spēka diženumu.

13 Un tajā pašā mirklī elku tēls nogāzās, un pie šā kritiena visi Ēģiptes iemītnieki, turklāt vēl citi, saskrēja kopā.

14 Bet priestera dēliņš, kad viņu pārņēma viņa parastā kaite, ienāca viesu namā, atrada tur Jāzepu un sv. Mariju, kurus visi pārējie bija atstājuši un pametuši.

15 Un kad Kundze sv. Marija mazgāja Kunga Jēzus autiņus un izkāra tās ārā žāvēties uz zedeņa, dēmona pārņemtais zēns noņēma vienu no tiem un uzsedza sev uz galvas.

16 Un tūlīt dēmoni sāka nākt laukā pa viņa muti un vārnu un čūsku veidolā aizlidoja projām.

17 Kopš tā brīža zēns tapa dziedināts ar Tā Kunga Kristus spēku un viņš sāka dziedāt slavas [dziesmas] un pauda pateicību Tam Kungam, kas viņu dziedinājis.

18 Kad viņa tēvs ieraudzīja to izdziedētu, tik pat veselu kā agrāk, viņš jautāja: Mans dēls, kas ar tevi notika un ar kādiem līdzekļiem tu dziedināts tapi?

19 Dēliņš atbildēja: Kad dēmoni mani sagrāba, es iegāju viesu namā un tur es redzēju ļoti skaistu sievieti ar zēnu, kura autiņus tā bija tikko izmazgājusi un izkārusi uz zedeņiem.

20 Es paņēmu vienu no tiem un uzsedzu pār galvu, un nekavējoties dēmoni mani pameta un aizlidoja projām.

21 Par to tēvs ārkārtīgi nopriecājās un teica: Mans dēls, varbūt šis zēns ir dzīvā Dieva Dēls, kas radījis šīs debesis un šo zemi.

22 Jo tiklīdz kā viņš ieradās pie mums, elku dievs sabruka, visi dievekļi nogāzās un tika ar lielu spēku sadragāti.

23 Tad piepildījās pravietojums, kas pauž: No Ēģiptes prom tika saukts mans dēls.

 

V. nodaļa.

1 Jāzeps un Marija atstāj Ēģipti. 3 Dodas uz laupītāju midzeņiem, 4 kuri, dzirdēdami lielas armijas stipro troksni, aizbēg.

NU Jāzeps un Marija, kad viņi izdzirdēja, ka elks ir nogāzies un salūzis, bija baiļu un saviļņojuma pārņemti un runāja: Kad mēs bijām Izraēļa zemē, Hērods, tīkodams Jēzu nomaitāt, nogalēja tādēļ visus zīdaiņus Betlēmē un tās apkaimē.

2 Un par to nav šaubu, ka ēģiptieši, ja viņi atskārtīs, kā šis elks ir salauzts un nogāzts, sadedzinās mūs uz sārta.

3 Tāpēc viņi drīz nonāca pie laupītāju midzeņiem, kuri laupīja ceļiniekus, kad tie brauca garām, viņu ratus un viņu drēbes un pašus saistītus aizveda prom.

4 Šie zagļi pirms viņu parādīšanās izdzirdēja lielu troksni nākam, tādu troksni, itin kā karalis ar lielu armiju un daudziem zirgiem jātu, un taures skanam, viņam izejot no viņa galvas pilsētas; no kā viņi tā pārbijušies bija, ka pameta savu laupījumu un steigā aizbēga.

5 Pēc tam gūstekņi piecēlās un atraisīja cits cita saites, un, katrs paņēmis savus saiņus, devās projām, ieraudzīja Jāzepu un Mariju nākam viņiem pretim un tiem jautāja: Kur iraid tas karalis, kura ļaužu kņadu laupītāji dzirdēja tuvojamies un pameta mūs, tā ka nu atkal esam sveikā?

6 Jāzeps atbildēja: Viņš nāk pēc mums.

 

VI. nodaļa.

1 Marija ierauga sievieti, kurā sātans radis sev mājokli, un viņa top apsēsta. 5 jaunlaulātā meiča, kuru burvji padarījuši mēmu, Kristu noskūpsta, [tas] izdziedē viņu, 11 brīnumaini izdziedina [augstdzimušu] sievieti, kurā sātans ierīkojis savu mitekli. 16 spitālīgu meiteni dziedina ūdens, kurā viņš mazgājies, un viņa top par Marijas un Jāzepa kalponi. 20 Prinča sievas spitālīgais dēls tiek izdziedēts tādā pašā veidā. 37 Viņa māte sniedz Marijai dārgas balvas un atlaiž to.

TAD viņi devās uz citu pilsētu, kur še bija dēmona apsēsta sieviete, kurā sātans, šis nolādētais dumpinieks, bija ierīkojis savu mitekli.

2 Kādu nakti, kad viņa devās iesmelt ūdeni; viņa nespēja nedz paciest drēbes mugurā, nedz kādā mājvietā būt1; bet cik vien bieži tie [ļaudis] saistīja to važās un saitēs, viņa pārrāva tās un devās ārā, vientulīgās vietās, un reizēm stāvēja vietās, kur ceļi krustojas, un dievnamu pagalmos,2 kur apmētāja ar akmeņiem cilvēkus.

3 Kad sv. Marija redzēja šo sievieti, viņa iežēlojās par to; pēc kā sātans tūlīt no viņas atkāpās un jauna vīrieša veidolā metās bēgt, brēkdams: Vai man, jo tie ir Marija ar savu Dēlu!

4 Tā sieviete atbrīvojās no savām mocībām; bet sapratusi, ka ir kaila, viņa nosarka un vairījās skatīt ikvienu vīrieti [pareizāk — izvairījās no ik vīrieša skatiena] un uzģērbusi [pareizāk — gribēdama uzģērbt]3 savas drānas, devās mājās un atstāstīja par notikušo savam tēvam un tuviniekiem, kuri, būdami ievērojamākie pilsētas ļaudis, uzņēma sv. Mariju un Jāzepu ar vislielāko cieņu.

5 Nākamajā rītā, saņēmuši līdzi krietnu ceļamaizi, viņi šķirās no tiem, un tās dienas vakarā ieradās citā pilsētiņā, kur teju grasījās svinēt kāzas; tak sātana māku un dažu burvju nedarbu dēļ līgava bija tapusi tik mēma, ka nespēja pat tik daudz, kā savu muti pavērt.

6 Tak kad šī [kurl]mēmā līgava ieraudzīja Kundzi sv. Mariju ierodamies pilsētiņā un turot Kungu Kristu savās rokās, viņa pastiepa savas rokas uz Kungu Kristu un paņēma to rokās, un cieši Viņu apskāva, ļoti bieži skūpstīdama [labāk — pārklādama skūpstiem], šūpodama Viņu un spiezdama Viņa ķermeni cieši sev klāt.

7 Uzreiz viņas mēle pazaudēja saiti un viņas ausis atvērās,4 un viņa sāka dziedāt slavu Dievam, kas viņu atjaunojis [darījis atkal veselu].

8 Tad tovakar liels prieks izcēlās pilsētiņas iemītnieku vidū, kuri nosprieda, ka Dievs un Viņa eņģeļi nokāpuši viņu vidū.

9 Šajā vietā viņi mita trīs dienas, tika sagaidīti ar vislielāko cieņu un viskrāšņāko uzņemšanu.

10 Un šeit ļaudis viņus apgādāja ar pārtiku ceļam, tad viņi devās tālāk un nonāca citā pilsētā, kurā viņi nosliecās rast naktsmājas, jo tā bija pazīstama vieta.

11 Šajā pilsētā mita kāda labdzimusi sieviete, kuru kādudien, kad viņa bija nokāpusi pie upes peldēties, pamanīja nolādētais sātans, čūskas izskatā viņai uzklupdams.

12 Un aptinās viņai ap vēderu un katru nakti gūlās tai virsū.

13 Šī sieviete ieraudzīja Kundzi sv. Mariju un To Kungu Kristu — bērnu savā priekšā, palūdza Kundzei sv. Marijai, vai viņai brīv noskūpstīt bērnu un pasturēt to uz rokām.

14 Kad viņa piekrita, un tikko sieviete pašūpoja bērnu, sātans viņu atstāja un aizbēga, un pēc tam sieviete viņu nekad vairs netika redzējusi.

15 Pēc tam visi kaimiņi slavēja Visaugstāko Dievu, un sieviete viņiem atlīdzināja ar dāsnu labdarību.

16 Rītā šī pati sieviete atnesa smaržūdeni, lai apmazgātu Kungu Jēzu; un kad viņa to nomazgāja, ūdeni saglabāja.

17 Un šeit mita meitene, kuras ķermenis no spitālības bija bāls, kas tika aplaistīta ar šo ūdeni un nomazgāta, acumirklī no savas spitālības tapa attīrīta.

18 Tad ļaudis runāja: Bez šaubām, Jāzeps un Marija, un šis zēns ir Dievi, jo viņi neizskatās kā mirstīgie.

19 Un kad viņi bija gatavi projām doties, meitene, kura bija spitālības ķerta, atnāca un vēlējās, lai viņi atļautu tai uz priekšu būt ar viņiem; tam viņi piekrita un meitene devās tiem līdzi, kamēr viņi ieradās pilsētā, kurā bija liela karaļa pils un kura nams nebija tālu no [viesu] mājvietas.

20 Šeit viņi apmetās, un kad meitene kādu dienu aizgāja pie prinča sievas, atrada to skumju pilnā un sērīgā omā; viņa vaicāja, kas par iemeslu tās asarām.

21 Viņa atbildēja: Nav ko brīnīties par manām vaimanām, jo es esmu lielā nelaimē, par ko neesmu uzdrīkstējusies runāt ne ar vienu.

22 Bet, iebilda meitene, ja tu man uzticēsies ar savu sūdzēšanos, varbūt es radīšu tev pret to līdzekli.

23 Tu, tad teica prinča sieva, turi to noslēpumā un neuztici nevienai dzīvai dvēselei!

24 Es apprecējos ar šo princi, kas valda kā karalis pār plašām provincēm, un ilgi nodzīvoju ar viņu, iekām viņš no manis iemantoja bērnu.

25 Beidzot es ieņēmu no viņa, bet — ak vai! Es piedzemdēju spitālīgu dēlu, kuru, kad vīrs ieraudzīja, viņš neatzina savu esam, bet man teica:

26 Vai nu tu viņu nogalini, vai nosūti viņu pie kādas aukles vietā, par kuru es nekad neko neesmu dzirdējis, un tagad pati gādā par sevi. Es vairs nevēlos tevi redzēt.

27 Te nu es nīkstu, apraudot savus nožēlojamos un bēdīgos apstākļus. Ak vai, mans dēls! Ak vai, mans vīrs! Vai es [maz] varēju tev to atklāt?

28 Meitene atbildēja: Es atradīšu zāles tavai slimībai, ko es tev apsolu, jo arī es biju spitālīga, tak Dievs mani šķīstīja, tas pats, ko sauc par Jēzu, Kundzes Marijas dēls.

29 Sieviete taujāja, kur šis Dievs esot, par ko šī runājot; meitene atbildēja: Viņš mīt tepat ar tevi, vienā mājvietā.

30 Bet kā tas var būt? viņa jautāja, Kur viņš ir? Lūk! meitene atsaucās, Jāzeps un Marija, un bērns, kas ir ar tiem, ko sauc par Jēzu, un tas ir viņš, kas mani atsvabināja no manas kaites un mokām.

31 Bet kādā veidā, viņa taujāja, tu tiki šķīstīta no spitālības? Vai tu nevari to pastāstīt?

32 Kāpēc ne? meitene attrauca: Es paņēmu ūdeni, kurā viņš bija mazgāts un apslacījos, un mana spitālība pazuda.

33 Tad prinča sieva pacilājās [garā] un uzņēma viņus, sarūpēdama varenu mielastu Jāzepam un lielam vīriešu pulkam.

34 Un nākošā dienā ņēma smaržīgu ūdeni, lai mazgātu Kungu Jēzu un pēc tam to pašu ūdeni slacīja uz sava dēla, ko viņa turēja pie sevis, un viņas dēls uzreiz šķīstījās no spitālības.

35 Tad viņa dziedāja Dievam pateicības un slavas dziesmas un sauca: Lai svētīta ir tā māte, kas laida pasaulē Tevi, ak Jēzu!

36 Vai Tu Pats tāpat ārstē citus cilvēkus ar tādu kaiti ar ūdeni, kurā Viņa ķermenis mazgāts?

37 Tad viņa piedāvāja ļoti lielas balvas Kundzei Marijai un atlaida viņu ar visu iespējamo cieņu.

1 Tā notiek, — stipras apsēstības lēkmes izraisīta klaustrofobija. (Tulk.)
2 Demonoloģijas traktātos bieži pieminētas vietas sakariem ar Tumsas spēkiem. (Tulk.)
3 Ar visu pietāti pret dokumentu — te, iespējams, redzamas pārrakstītāju pielaistās kļūdas un nekonsekvences. (Tulk.)
4 Malleficii ligaturae — «nosieta» runa un dzirde, biežs pieburts kaitējums. (Tulk.)

 

VII. nodaļa.

1 Vīrs, kas nerod prieku savā sievā, tiek atbrīvots no šīs kaites. 5 Jauns vīrietis, kas bijis apburts un pārvērsts par mūli, brīnumaini top dziedināts, kad Kristu uzceļ tam mugurā, 28 Un apprecas ar meiteni, kura bija izārstēta no spitālības.

PĒC tam viņi nonāca citā pilsētā un nodomāja tur apmesties.

2 Tādēļ viņi devās uz kāda vīra māju, kurš bija nupat apprecējies, bet burvju [zinšu] ietekmē, nespēja rast prieku ar savu sievu:

3 Bet viņi uz šo nakti apmetās viņa mājās, un vīrs tika atbrīvots no šīs kaites:

4 Un kad agri rītā viņi posās doties projām savā ceļojumā, jaunlaulātais aizkavēja viņus un sagādāja viņiem godpilnu uzņemšanu.

5 Bet dodamies projām no rīta, viņi nonāca citā pilsētā un ieraudzīja trīs sievietes nākam no kāda kapa un stipri raudam.

6 Kad sv. Marija viņas ieraudzīja, viņa uzrunāja meiteni, kas bija viņu ceļabiedre, sacīdama: Ej un izdibini no tām, kas viņām noticis un kāda nelaime pār viņām nākusi?

7 Kad meitene viņām to jautāja, tad viņas atbildi nedeva, bet jautāja viņai pretī: kas jūs esat un kurp jūs dodaties? Jo diena jau galā un nakts ir ar roku aizsniedzama.

8 Mēs esam ceļinieki, meitene teica, un meklējam mājas vietu, kur apmesties.

9 Viņas atbildēja: Nākat jel ar mums un apmetieties pie mums.

10 Tad viņi sekoja tām un tika ievesti jaunā namā, kas bija labi mēbelēts ar visvisādām istablietām.

11 Patlaban bija ziema un meitene iegāja atpūtas telpā, kur šīs sievietes bija un atrada tās raudam un vaimanājam kā iepriekš.

12 Viņām līdzās stāvēja mūlis, ar zīda [seģeni] pārklāts, un melnkoka sakas nokārās tam no kakla, un viņas to skūpstīja un baroja.

13 Bet kad meitene iesaucās: Cik izskatīgs, kundzes, šis mūlis ir! Tās raudot atbildēja: Šis mūlis, ko tu redzi, ir mūsu brālis, kas dzimis no tās pašas mātes, no kuras mēs:

14 Jo kad nomira mūsu tēvs un atstāja mums visai lielu mantojumu, un mums bija tikai šis brālis, un mēs pūlējāmies sarūpēt viņam atbilstošas precības un gādāt, lai viņš apprecētos kā citi vīrieši, tak dažas vieglprātīgas un greizsirdīgas sievietes apbūra viņu bez mūsu ziņas.

15 Un mēs kādu nakti, brīdi pirms iestājusies diena, kad visas mājas durvis vēl ciet, ieraudzījām, ka šis mūsu brālis ir pārvērties par mūli, kādu tu tagad redzi viņu esam:

16 Un mēs tādās skumjās, kādās tu mūs redzi, bez tēva, kas mūs mierinātu, griezāmies pie visiem gudrajiem, magiem un pareģiem pasaulē, bet viņi nejaudāja mums neko palīdzēt.

17 Un tā nu, it bieži šā posta nomāktas, mēs cēlāmies un gājām ar mūsu māti kopā uz tēva kapu, kur mēs gana daudz izraudājāmies un atgriezāmies mājās.

18 Kad meitene to bija noklausījusies, viņa teica: Saņemiet jel dūšu un susiniet savas asaras, jo līdzeklis pret jūsu sāpēm atrodas tepat pa rokai, pat jūsu vidū, pašā jūsu namā.

19 Jo es arī sirgu, ar spitālību; bet kad ieraudzīju šo sievieti un pie viņas šo mazo bērnu, kam vārds ir Jēzus, es apslacīju savu ķermeni ar to ūdeni, kurā māte mazgāja viņu, un es uzreiz tapu vesela.

20 Un es esmu pārliecināta, ka viņš spēj arī jūs atbrīvot no šīm ciešanām. Tāpēc celieties un ejiet pie manas saimnieces Marijas, un kad atvedīsiet viņu uz savu dzīvojamo istabu, atklājiet viņai šo noslēpumu, tajā pašā laikā gauži lūdzot jo dedzīgi viņai līdzjutību jūsu lietā [labāk — likstā].

21 Un līdzko sievietes bija noklausījušās meitenes sacīto, viņas steidzās projām pie Kundzes sv. Marijas, stādījās Viņai priekšā un, sēdēdamas viņai pretim, raudāja.

22 Un teica: Ak, mūsu Kundze, sv. Marija, žēlo savas kalpones, jo mums nav sava ģimenes galvas, neviena vecāka par mums; nevaid ne tēva, ne brāļa, kas mūsu labad iestātos un rūpētos par mums.

23 Bet šis mūlis, ko jūs redzat, iraid brālis mums, ko dažas sievietes ar burvestībām padarījušas par tādu, kādu jūs viņu skatāt: tāpēc mēs lūdzam ļoti mums līdzi just.

24 Par to sv. Marija jutās skumdināta un ņēma To Kungu Jēzu, un uzsēdināja mūlim mugurā.

25 Un sacīja savam dēlam: Ak, Jēzu Kristu, atjauno (vai dziedini) saskaņā ar savu sevišķo spēku šo mūli un piešķir jel viņam atkal cilvēka veidolu un saprātīgu būtību, kāda viņam no sākuma bija.

26 Tik tikko Kundze sv. Marija to pateica, mūlis uzreiz pieņēma cilvēka veidolu un kļuva par jaunu vīrieti bez jebkādas kroplības.

27 Tad viņš un viņa māte, un viņa māsas pielūdza Kundzi sv. Mariju un pacēla bērnu virs galvām, viņi to skūpstīja un teica: Lai slavēta top Tava māte, ak Jēzu, pasaules Glābēj! Lai svētītas tās acis, kuras ir tik laimīgas, ka to visu skatījušas.

28 Tad abas māsas uzrunāja savu māti, teikdamas: Patiesi, mūsu brālis ir atjaunojies iepriekšējā veidolā ar Tā Kunga Jēzus Kristus palīdzību un šīs meitenes laipnību, kas pastāstīja mums par Mariju un viņas dēlu.

29 Un ievērojot, ka mūsu brālis ir neprecējies, piedienētos, ka mēs viņu apprecinātu ar šo meiteni, viņu kalponi.

30 Kad viņi šajā sakarā prasīja Marijai padomu, un viņa deva savu piekrišanu, viņi šai meitenei sarīkoja lepnas kāzas.

31 Un tā viņu bēdas tika pārvērstas līksmībā, un viņu sēras jautrībā, viņi ņēmās priecāties un līksmoties, un dziedāt, tērpušies savos viskrāšņākajos tērpos ar rokassprādzēm.

32 Vēlāk viņi slavināja un cildināja Dievu, daudzinādami: Ak, Jēzu, Dāvida dēls, kas pārvērta skumjas par prieku un sēras par līksmību!

33 Pēc tam Jāzeps un Marija šeit desmit dienas, tad projām devās, saņēmuši no šiem ļaudīm dziļu cieņu;

34 Kuri tad, kad viņi āvās tos pamest un atgriezties mājās, raudāja,

35 Bet jo īpaši tā meitene.

 

VIII. nodaļa.

1 Jāzeps un Marija virzās caur zemi, ko apsēduši laupītāji, 3 Titus, lādzīgs zaglis, piedāmā Dumaham, savam biedram, četrdesmit sudraba grašus, lai tas palaistu Mariju un Jāzepu garām bez uzmākšanās. 6 Jēzus pravieto, ka šie zagļi Dumahus un Titus, tiks sisti krustā kopā ar viņu, un tad Titus pirms viņa nonāks Paradīzē. 10 Kristus liek no platānas stumbra izšļākties avotam un Marija izmazgā tajā viņa svārku. 11 No viņa sviedriem pieriet balzams; viņi dodas uz Memfisu, kur Kristus dara vēl vairāk brīnumu. Atgriežas Jūdejā. 15 Ticis brīdināts, aiziet uz Nācareti.

SAVĀ gājumā no [turienes] viņi secīgi nonāca tuksneša zemē, un par kuru stāstīja, ka ka tā ir laupītāju apsēsta; tak Jāzeps un sv. Marija gatavojās tai naktī cauri doties.

2 Un kad viņi virzījās uz priekšu, priekšā ieraudzīja divus laupītājus miegā guļam ceļā un kopā ar tiem lielu daudzumu citu laupītāju, kas bija viņu līdzdalībnieki, arī tur guļam.

3 Tiem diviem vārdā bija Titus un Dumahus; un Titus Dumaham sacīja: Es ļoti lūdzu tev, — lai šī cilvēki dodas garām klusītēm, ka mūsu kompānija nevienu no viņiem nepamanītu:

4 Bet Dumahus atteicās, Titus atkal teica: es došu tevim četrpadesmit sidraba grašus, un kā ķīlu ņem manu jostu, — ko viņš tam iedeva, pirms tas runāt sāka, lai viņš nevērtu vaļā savu muti un nesaceltu troksni.

5 Kad Kundze sv. Marija pamanīja to laipnību, kādu šis laupītājs viņiem bija parādījis, viņa tam sacīja: Tas Kungs Dievs saņems tevi pie savas labās rokas un dāvās tev piedošanu par taviem grēkiem.

6 Tad Kungs Jēzus atbildēja un pauda savai mātei: Kad trīsdesmit gadi būs pagājuši [iztecējuši], ak. māt, jūdi mani Jeruzalemē sitīs krustā;

7 Un šie divi zagļi tajā pašā laikā būs ar mani krustā sisti, Titus man labajā pusē un Dumahus kreisajā, un kopš šā laika Titus pirms manis dosies uz Paradīzi:

8 Un kad viņa sacīja: Dievs neatļauj, ka tāds būtu Tavs liktenis, ak, mans dēls; viņi tuvojās pilsētai, kurā bija vairāki elki, kuri, līdzko viņi tiem tuvojās, pārvērtās smilšu kaudzēs.

9 Tad viņi nonāca pie tās platānas, ko tagad dēvē par Matareju;

10 Un Matarejā Tas Kungs Jēzus lika avotam rasties, kurā Marija izmazgāja viņa svārku;

11 Un balzams izrietēja vai radās šajā zemē no tiem sviedriem, kas šeit ritēja no Kunga Jēzus.

12 Tad viņi pārgāja uz Memfisu un redzēja Faraonu, un trīs gadus nodzīvoja Ēģiptē.

13 Un Ēģiptē Kungs Jēzus darīja visai daudzus brīnumus, kuri nav rodami nedz Bērnības Evaņģelijā, nedz Pilnveidošanās Evaņģelijā.

14 Beidzoties trijiem gadiem, viņi griezās no Ēģiptes atpakaļ, un kad nonāca Jūdejas tuvumā, Jāzeps bijās tur nākt:

15 Jo dzirdēja, ka Hērods bija nomiris, bet Arhelājs, viņa dēls, stājies viņa vietā, [tāpēc] viņš baiļojās;

16 Un kad viņš ienāca Jūdejā, Dieva eņģelis parādījās viņam un teica: Ak, Jāzep, dodies uz Nācaretes pilsētu un uzturies tur.

17 Patiešām dīvaini, ka Viņš, kas ir visu zemju Kungs, tika tā glabāts atpakaļ un turpu caur tik daudzām zemēm.

 

IX. nodaļa.

2 Divi slimi bērni tiek dziedināti ar to ūdeni, kurā Kristus mazgāts.

KAD viņi pēc tam nonāca Betlēmes pilsētā, tad rada še vairākus ļoti bīstamus sērgas [gadījumus], kas acīm redzami kļuva tik mokoši bērniem, ka vairums no viņiem nomira.

2 Te [dzīvoja] sieva, kam slims dēliņš bij, ko viņa atnesa, kad tas jau bija uz nāves sliekšņa, pie Kundzes sv. Marijas, un redzēja viņu, kad tā mazgāja Jēzu Kristu.

3 Tad sieviete teica: Kundze Marija, paskaties šurp uz šo manu dēlu, kuru moca visbriesmīgākās sāpes.

4 Sv. Marija uzklausīja viņu, teikdama: Ņem nedaudz šā ūdens, ar kuru es apmazgāju savu dēlu, un apslaki ar to viņu.

5 Tad tā paņēma nedaudz no šā ūdens, kā sv. Marija vēlējusi, un uzslacīja to savam dēlam, kas bija niknu sāpju pārņemts; viņš iegrima miegā. Un kad viņš īsu brīdi bija pagulējis, pamodās pilnīgi vesels un atlabis.

6 Māte bija pār mēru priecīga par šo veiksmi, atkal devās pie sv. Marijas., un sv. Marija viņai teica: slavē nu Dievu, kas dziedējis šo tavu dēlu.

7 Tad turpat atradās cita sieviete, tās kaimiņiene, kam dēls tagad bija dziedēts.

8 Šīs sievietes dēls bija tās pašas sērgas mocīts, un viņa acis šo brīdi jau bija ciet, un viņa sēroja par to dienu un nakti.

9 Tā bērna māte, kas dziedināts bija, sacīja viņai: Kāpēc gan tu nenes savu dēlu pie sv. Marijas, kā es savu pie Viņas aiznesu, kad viņš jau bija nāves mokās; un Viņa viņu izdziedināja ar to ūdeni, ar kuru Viņas Dēla Jēzus ķermenis bija mazgāts?

10 Kad sieviete izdzirdēja viņu to sakām, arī viņa gāja un sagādāja tādu pat ūdeni, nomazgāja savu dēlu ar to, pēc kā viņa ķermenis un acis tūlīt pat atjaunojās savā iepriekšējā stāvoklī.

11 Un kad viņa atveda savu dēlu pie sv. Marijas un atklāja tai viņa stāvokli, Viņa lika tai pateikties Dievam par sava dēla veselības atjaunošanu un nevienam nestāstīt, kas bija noticis.

 

X. nodaļa.

1 Divām viena vīra sievām katrai ir slims dēls. 2 Vieni no viņām bija vārdā Marija, kuras dēla vārds bija Kalebs; viņa dāvina Jaunavai glītu paklāju, 3 un Kalebs tiek dziedināts; bet otras sievas dēls nomirst, 4 kam bija par iemeslu abu sieviešu nesaderība. 5 Otrā sieva iebāž Kalebu svelmainā pavardā un viņš brīnumainā kārtā top pasargāts; 9 pēc tam viņa to iegrūž akā, un viņš atkal top pasargāts; 11 viņa māte apsūdz Jaunavai otru sievu, 12 kura iet bojā pēc Jaunavas pareģojuma, 13 un kura atbilstoši iekrīt akā, 14 tādējādi piepildās sens teiciens.

ŠAJĀ pašā pilsētā kādam vīram bija divas sievas, kurām katrai dēls bija slims. Vienai no viņām bija Marija vārdā, un viņas dēla vārds bija Kalebs.

2 Viņa cēlās, un ņēmusi savu dēlu, devās pie Kundzes sv. Marijas, Jēzus mātes, un piedāvāja viņai ļoti glītu paklāju, sacīdama: Ak, mana Kundze Marija, pieņem no manis šo paklāju un tā vietā dod man mazu autiņu.

3 Tam Marija piekrita, un kad Kaleba māte bija aizgājusi, viņa no autiņa darināja savam dēlam svārku, uzģērba to viņam un viņa slimība bija dziedināta; bet otras sievas dēls nomira.

4 Tāpēc ka starp viņām bija nesaderība, ģimenes pienākumus veicot uz maiņu, katrai savā nedēļā.

5 Un kad Marijas, Kaleba mātes, kārta pienāca, un viņa kurināja krāsni maizi cept, un aizgāja pakaļ maltīti atnest, viņa atstāja savu dēlu Kalebu pie pavarda;

6 kuru otra sieva, viņas sāncense, redzēdama vienu savā nodabā esam, satvēra un iemeta pavardā, kas bija ļoti svelmains, un tad aizgāja.

7 Marija atgriezusies ieraudzīja savu dēlu Kalebu guļam [sveiku] pavarda speltē un smejam, un [pats] pavards bija tik auksts, it kā iepriekš nebūtu karsēts, un noprata, ka sāncense, otra sieva ir iesviedusi viņu ugunī.

8 Kad viņa izcēla to ārā, tad atveda viņu pie Kundzes sv. Marijas un izstāstīja notikumu, uz ko viņa atbildēja: Esi mierīga, es parūpējos, lai tu par šo lietu zinātu.

9 Pēc tam viņas sāncense, otra sieva, kad viņa no akas smēla ūdeni un ieraudzīja Kalebu pie akas spēlējamies, un ka neviena tuvumā nebij, paņēma viņu un iemeta akā.

10 Un kad daži vīri atnāca no akas ūdeni ņemt un vilka to ārā ar virvēm, bija varen izbrīnījušies par [izvilkto] bērnu un slavēja Dievu.

11 Tad atnāca māte un paņēma viņu un aizveda viņu pie Kundzes sv. Marijas, raudādama un runādama: Ak, mana Kundze, skat, ko mana sāncense darījusi manam dēlam, un kā viņa to akā iemetusi, un es to nejautāju, bet vienā reizē vai otrā viņa būs par iemeslu viņa nāvei.

12 Sv. Marija viņai atbildēja: Dievs aizstāvēs tavas aizskartās tiesības.

13 Tā nu pēc dažām dienām, kad otra sieva atnāca pie akas ūdeni smelt, viņas kāja sapinās virvē, tā ka viņa ar galvu pa priekšu iegāzās akā, un tie, kas atskrēja viņai palīgā, atrada tās galvas kausu pārsistu un kaulus saberztus.

14 Tā viņa ņēma nelabu galu un ar viņu piepildījās tas rakstītāja teiktais: Tie izraka aku un darīja to dziļu, bet paši iekrita bedrē, kuru bija sataisījuši.

 

XI. nodaļa.

1 Bērtulis [varbūt — Bartolomejs, ja jau nevis Matīss, bet Matejs?], kad bija bērns, slimoja, tika brīnumaini izglābts, guldinot to Kristus gultā.

TĀPAT citai sievietei šajā pilsētā bija divi dēli slimi.

2 Un kad viens bija nomiris, otru, kas gulēja pie nāves sliekšņa, viņa uz rokām aiznesa pie Kundzes sv. Marijas, un asaru plūdos to uzrunāja, sacīdama:

3 Ak, mana Kundze, palīdzi un noņem man slogu; jo man ir divi dēli, no kuriem vienu nupat apglabāju, otru redzu jau teju uz nāves gultas, lūk, tāpēc es (dedzīgi) meklēju Dieva palīgu un lūdzos Viņu.

4 Tad viņa teica: Ak, Kungs, Tu esi iecietīgs un žēlīgs, un laipnīgs; Tu devi man divus dēlus; vienu no viņiem Tu paņēmi pie Sevis, ak, saglabā man šo otru!

5 Sv. Marija tad redzēja viņas sāpju dižumu, iežēlojās par viņu un teica: Noliec savu dēlu mana dēla gultā un apsedz viņu ar viņa drānām.

6 Un kad viņa nolika [zēnu] gultā, kur Kristus gulēja, šajā brīdī, kad viņa acis jau bija nāves aizvērtas; tiklīdz Tā Kunga Jēzus drēbju smarža viņu sasniedza, viņa acis atvērās un skaļā balsī māti saukdams, viņš prasīja maizes, un kad to dabūja, tas sāka to zelēt.

7 Tad viņa māte teica: Ak, Kundze Marija, nu es pārliecinājusies esmu, ka Dieva spēki mīt Tevī., ja tavs dēls tā var dziedināt bērnus, kuri ir tādi paši kā viņš, līdzko viņi tā drānas skar.

8 Šis zēns, kas izdziedināts [tapa], bija tas pats, ko Evaņģēlijā sauca par Bartolomeju.

 

XII. nodaļa.

1 Ar Kristus mazgāšanās ūdeni top dziedēta spitālīga sieviete. 7 Ar to tiek dziedināta princese un pieņemta atpakaļ pie sava vīra.

ATKAL te gadījās spitālīga sieviete, kas atnāca pie Kundzes sv. Marijas, Jēzus mātes, un teica: Ak, mana Kundze, palīdzi man.

2 Sv. Marija atbildēja: Kādu palīdzību tu vēlies? Vai tas ir zelts, vai sudrabs, vai lai tavs ķermenis no spitālības taptu dziedēts?

3 Kas, atteica sieviete, man to lai dāvātu?

4 Sv. Marija viņai atbildēja: Pagaidi brīdi, kamēr es nomazgāju savu dēlu Jēzu un nolieku to gultā.

5 Sieviete gaidīja, kā bija likts; un kad Marija bija ielikusi Jēzu gultā, iedeva viņai ūdeni, kurā bija mazgājusi tā ķermeni, teikdama: Ņem nedaudz šā ūdens un apslaki savu ķermeni;

6 Kas, kolīdz viņa to veikusi bija, uzreiz tapa tīrs, un slavēja Dievu, un pateicās Viņam.

7 Tad viņa gāja projām, pēc tam nogaidīja pie sevis trīs dienas:

8 Un devās uz pilsētu, kur redzēja kādu princi [labāk būtu — karaļa asiņu augstmani, diţcilti; par hercogu vai kņazu tak jūdu nesauksi], kas bija apprecējis cita prinča meitu;

9 Bet kad viņš ieradās to apraudzīt, viņš pamanīja, ka starp viņas acīm ir spitālības pazīmes zvaigznes veidā, un tāpēc pasludināja saderināšanos par šķirtu un atceltu.

10 Kad šī sieviete ieraudzīja minētos cilvēkus šādā [gara] stāvoklī, jo gauži satriektus un pulka asaras lejošus, tā pētīja pēc viņu raudāšanas iemesla.

11 Tie atbildēja: Nepētī jel mūsu apstākļus; mēs nevaram pavēstīt par savu nelaimi nevienai dzīvai radībai.

12 Bet viņa uzstāja un vēlējās, lai viņi uztic savu lietu [bēdu] viņai slepeni, tad varbūt viņa būs spējīga norādīt glābēju līdzekli.

13 Un tā viņi parādīja viņai jaunu sievieti un spitālības zīmes, kas redzamas bija starp viņas acīm,

14 Viņa teica: Arī es, ko jūs še redzat, cietu no tās pašas sodības, un dažu darīšanu dēļ devos uz Betlēmi; es iegriezos īstā alā un ieraudzīju tur sievieti, vārdā Mariju, kam bija dēls, saukts par Jēzu.

15 Viņa redzēja, ka esmu spitālīga, ielaidās ar mani un iedeva man nedaudz ūdens, kurā viņa bija mazgājusi sava dēla ķermeni; es ar to aplaistīju savu augumu, un kļuvu tīra.

16 Tad šīs sievietes teica: Vai jūs, cienītā, varētu nākt līdzi un parādīt mums Kundzi sv. Mariju?

17 Kam viņa piekrita, viņas piecēlās un gāja pie Kundzes sv. Marijas, ņemdamas līdzi visai vērtīgas dāvanas.

18 Un kad viņas ienāca un sniedza viņai dāvanas, viņas parādīja jauno spitālīgo sievieti, ko bija paņēmušas sev līdzi.

19 Tad sv. Marija teica: Tā Kunga Jēzus Kristus žēlastība nolaidīsies pār jums;

20 Un dodama nedaudz no tā ūdens, ar kuru viņa bija mazgājusi Jēzu Kristu, viņa iegalvoja viņām slimo sievieti nomazgāt ar to; kad viņas to bija darījušas, tā tūlīt pat tapa vesela.

21 Tad viņas, un visi, kas bija tur klāt, slavēja Dievu; un bija prieka pilni, tad viņas atgriezās savā pilsētā, un slavēja Dievu dēļ šā iemesla ij tur.

22 Kad princis izdzirdēja, ka viņa sieva tapusi vesela, ņēma to mājās un rīkoja otras kāzas, Dievu tencinādams par savas sievas veselības atjaunošanu.

 

XIII. nodaļa.

1 Meitene, kuras asinis sūc sātans, saņem no Jaunavas vienu no Kristus autiņiem. 14 sātans uzrodas pūķa izskatā, un viņa to parāda viņam; no tā rodas liesmas un degošas ogles, kas krīt uz viņu; 19 viņš tiek brīnumaini apmulsināts un atstājas no meitenes.

TE bija arī meitene, kuru mocīja sātans;

2 Priekš tā nolādētais gars bieži parādījās viņai pūķa veidolā, un tiecās to aprīt un izsūca [meitenei] tik daudz asiņu, ka viņa izskatījās kā miroņa ģindenis.

3 Cik vien bieži viņa attapās, tik saķera galvu rokās un raudāja, sacīdama: Kas, kas ir ar mani, ka te nav neviena, kas spētu atbrīvot mani no šā bezdievīgā pūķa!

4 Viņas tēvs un māte, un visi kam tā rūpa un kas redzēja viņu, sēroja un viņu apraudāja;

5 un visi, kas bija tur klāt, it īpaši bija skumjās un asarās, kad viņi dzirdēja to bēdājamies un runājam: mani brāļi un draugi, vai te nevaid neviena, kas mani varētu atbrīvot no šā slepkavnieka?

6 Tad prinča meita, kas bija izdziedēta no spitālības, dzirdēja šīs meitenes sūrošanos, uzkāpa savas pils tornī un ieraudzīja viņu, rokām galvu saķērušu, lejot asaru plūdus, un visus cilvēkus, kas bija ar viņu, līdzi skumstam.

7 Tad viņa jautāja apsēstās vīram, vai viņa sievasmāte ir dzīva? Viņš viņai pastāstīja, ka tās tēvs un māte abi ir dzīvi.

8 Tad viņa pavēlēja tās māti atsūtīt pie sevis. Kad viņa redzēja to nākam, tad vaicāja tai: vai šī apsēstā meitene ir tava meita? Tā bēdādamās un skumdama teica: Jā, kundze, es esmu viņu laidusi pasaulē.

9 Prinča meita atbildēja: Atklāj man viņas noslēpumu, jo es varu tev atzīties, ka biju spitālīga. bet Kundze Marija, Jēzus Kristus Māte, izdziedēja mani.

10 Un ja tu vēlies, ka tava meita atjauno iepriekšējo [veselības] stāvokli, ved viņu uz Betlēmi un meklē pēc Marijas, Jēzus mātes, un nešaubies, bet tava meita taps izdziedēta; par to man nav nekādu [šaubu], bet tu pārradīsies mājās ar lielu prieku par savas meitas atlabšanu.

11 Tikko viņa bija beigusi runāt, tā piecēlās un ar savu meitu devās uz norādīto vietu, un pie Marijas, un pastāstīja viņai par savas meitas lietu [bēdu].

12 Kad sv. Marija noklausījās šo stāstu, viņa iedeva nedaudz tā ūdens, ar kuru viņa bija apmazgājusi sava dēla Jēzus ķermeni un aicināja māti uzslacīt savas meitas ķermenim.

13 Turklāt viņa tai iedeva vienu no Tā Kunga Jēzus autiņiem un teica: Ņem jel šo autiņu un parādi to savam ienaidniekam, tiklīdz viņu ieraudzīsi; un viņa tos atlaida mierā.

14 Pēc tam viņi atstāja šo pilsētu un atgriezās mājās, un pienāca laiks, kad sātans gribēja viņu sagrābt, tajā brīdī šis nolādētais gars parādījās viņai milzu pūķa formā, un meitene, viņu redzot, bija izbijusies.

15 Māte viņai sacīja: Nebīsties, meit; liec viņu mierā, tiekams viņš pienāk tev tuvāk! Tad parādi viņam autiņu, kuru Kundze Marija mums iedeva, un mēs redzēsim, kas notiks.

16 Tad sātans nāca kā briesmīgs pūķis, meitenes ķermenis bailēs nodrebēja.

17 Bet līdzko viņa pacēla autiņu pār savu galvu un acīm priekšā, un parādīja to viņam, tūlīt no autiņa radās liesmas un degošas ogles, un krita pār pūķi.

18 Ak! Cik dižens tas brīnums bija, kas tika padarīts: kolīdz pūķis ieraudzīja Tā Kunga Jēzus autiņu, uguns šāvās un priekšu un pajuka pār viņa galvu un acīm; tā ka viņš sāka brēkt skaļā balsī: Ko lai es daru ar tevi, Jēzu, Tu, Marijas dēls — kurp lai no viņas es lidoju?

19 Tad viņš rāvās atpakaļ, vairāk pārbijies [kā meitene], un meiteni atstāja.

20 Un viņa bija atpestīta no šīs likstas un dziedāja slavu, un pateicās Dievam, un līdz ar viņu arīdzan visi, kas bija klāt, kad brīnums notika.

 

XIV. nodaļa.

1 Jūda, kad vēl ir zēns, ir sātana pārņemts, vecāku atvests pie Jēzus dziedēt, kuram viņš cenšas iekost 7 bet tas neizdodas, iesit Jēzum un liek tam ieraudāties. Pēc kā sātans aiziet no Jēzus suņa veidolā.

TĀPAT cita sieviete dzīvoja šeit, kuras dēlu bija apmājis sātans.

2 Šis zēns, Jūda vārdā, tikpat bieži, cik sātans to sagrāba, dzīrās sakost visus klātesošos, un ja viņš neatrada neviena cita savā tuvumā, koda pats sev rokās un citās [ķermeņa] daļās.

3 Bet šā nelaimīgā zēna māte, dzirdējusi par sv. Mariju un viņas dēlu Jēzu, uzreiz cēlās, ņēma savu dēlu uz rokām un nesa viņu pie Kundzes Marijas.

4 Pa to laiku Jēkabs un Jozus [Jāzeps?] bija paņēmuši prom bērnu, To Kungu Jēzu, pienācīgu laiku spēlēties ar citiem bērniem; un kad viņi nonāca [galā], apsēdās un Jēzus līdz ar viņiem.

5 Tad Jūda, kas bija pārņemts, pienāca un apsēdās Jēzum pie labās rokas.

6 Kad sātans darbojās caur viņu kā parasti, viņš grasījās iekost Kungam Jēzum.

7 Un tā kā viņš to izdarīt nespēja, tas iesita Jēzum labajos sānos, tā ka tas ieraudājās.

8 Tajā pašā mirklī sātans izgāja no zēna un aizskrēja projām kā traks suns.

9 Tas pats zēns, kas iesita Jēzum un no kura iznāca ārā sātans traka suņa izskatā, bija Jūda Iskariots, kas viņu nodeva jūdiem.

10 Un to pašu sānu, kurā Jūda viņam iesita, jūdi sadūra ar pīķi.

 

XV. nodaļa.

1 Jēzus un citi zēni kopā rotaļājas un veido no māliem dzīvnieku figūriņas. 4 Jēzus liek tām staigāt, 6 pagatavo arī putnus, kuriem liek lidot, ēst un dzert. 7 Bērnu vecāki ir satraukušies un notrur Jēzu par burvi. 8 Viņš iet uz krāsotāja darbnīcu un iemet visas drēbes katlā un dara turpat brīnumu. 15 Pēc kā jūdi slavē Dievu.

UN kad Kungs Jēzus bija septiņus gadus vecs, vienā jaukā dienā viņš bija kopā ar citiem zēniem, saviem biedriem un vienaudžiem.

2 Kuri spēlēdamies [veidoja] mālus dažādās formās, proti, ēzeļu, vēršu putnu un citus tēlus.

3 Katrs dižojās ar savu darbu un pūlējās pārspēt pārējos.

4 Tad Tas Kungs Jēzus sacīja zēniem: Es varu pavēlēt tām figūriņām, ko pagatavoju, ka viņas staigātu.

5 Un tūlīt pat tās kustējās, un kad viņš tām pavēlēja atgriezties, tās atgriezās.

6 Viņš veidoja arī putnu un zvirbuļu tēlus, kuri, kad viņš lika lidot, lidinājās un kad pavēlēja palikt mierā, tad rimās; un kad deva tiem ēdienu un dzērienu, tie ēda un dzēra.

7 Kad beidzot zēni devās projām un atstāstīja par to visu vecākiem, viņu tēvi tiem teica: Turpmāk ar šo sabiedrību esiet piesardzīgi, bērni, jo viņš ir burvis; izvairieties un turieties nost no viņa, un turpmāk nespēlējieties ar viņu.

8 Vēl tai pašā dienā, kad Jēzus spēlējās ar zēniem, un skraidīja turpat, viņš gāja garām krāsotāja darbnīcai, kuram bij Salems vārdā.

9 Un viņa darbnīcā bija daudzi drēbes gabali, kas tās pilsētas iedzīvotājiem piederēja, kurus tie domāja pārkrāsot [dažādās] krāsās.

10 Tad Tas Kungs Jēzus iegāja krāsotāja darbnīcā, paņēma visas drēbes un iemeta katlā.

11 Kad Salems mājās pārradās un ieraudzīja savas drēbes samaitātas, viņš sāka skaļi [bārties] un norāja Jēzu, teikdams:

12 Kāpēc Tu to man darīji, Tu, Marijas Dēls? Tu nodarīji postu gan man, gan maniem kaimiņiem; visi viņi kāroja savas drēbes noteiktās krāsās [dabūt]; bet atnāci Tu un samaitāji tās visas.

13 Kungs Jēzus atbildēja: Es varu izmainīt krāsu katrai drēbei tajā tonī, kādu tu vēlies;

14 Un tad viņš sāka vilkt laukā drēbes no katla, un visas tās bija nokrāsojušās tieši tajās krāsās, kurās krāsotājs bija vēlējies.

15 Un kad jūdi redzēja šo pārsteidzošo brīnumu, viņi slavēja Dievu.

 

XVI. nodaļa.

1 Kristus brīnumaini paplašina vai sašaurina vārtus, piena spaiņus, sietus vai kastes, ko Jāzeps ne pienācīgā mērā pataisījis, 4 viņš nav prasmīgs savā galdnieka amatā. 5 Jeruzalemes ķēniņš pasūtina Jāzepam troni. 6 Jāzeps ķēniņa pilī strādā pie tā divus gadus un pataisa to divus sprīžus par īsu. Ķēniņš uz viņu ir dusmīgs, 19 Jēzus nomierina viņu, 13 liek viņam pavilkt vienu troņa malu, kamēr pats velk otru un noved līdz tā pareizajiem izmēriem. 14 Pēc kā klātesošie teic Dievam slavu.

UN Jāzeps, kad vien viņš devās uz galvaspilsētu, ņēma Jēzu sev līdzi, kad viņam tika pasūtināts darbs uztaisīt vārtus, [pagatavot] piena spaiņus vai sietus, vai kastes; Tas Kungs Jēzus vienmēr bija viņam līdzi, lai kur arī viņš gāja.

2 Un lai cik bieži ar Jāzeps savā darbā ko pataisīja garāku vai īsāku, platāku vai šaurāku, Tas Kungs Jēzus pastiepa pār to savu roku.

3 Un uzreiz tas kļuva tāds, kādu Jāzeps gribēja esam.

4 Tādējādi viņam nebija vajadzības neko pabeigt ar paša rokām, jo viņš nebija visai prasmīgs savā galdnieka amatā.

5 Kādu reizi Jeruzalemes ķēniņš sūtīja pēc viņa un bilda: Es gribu, ka tu man troni taisītu tajos pašos mēros, kādos ir šī vieta, kurā es parasti sēžu.

6 Jāzeps paklausīja un sāka strādāt nevilcinoties un turpināja to ķēniņa pilī divus gadus, tiekams bija beidzis.

7 Un kad viņš ņēmās to nostiprināt savā vietā, tad atrada, ka vajaga vēl uz katru pusi pa divi sprīži līdz noteiktajam mēram.

8 Kad ķēniņš to ieraudzīja, viņš bija uz Jāzepu varen dusmīgs;

9 Un Jāzeps izbijās no ķēniņa dusmības, aizgāja gulēt, vakariņas nebaudījis, neņēmis neko ne mutē.

10 Tad Kungs Jēzus viņam vaicāja: No kā gan tu bīsties?

11 Jāzeps atbildēja: Tāpēc ka es zaudēju savu darbu tā [pasūtinājuma] dēļ. ko es pildīju šos divus gadus.

12 Jēzus viņam teica: Nebīsties, nekas nemetīsies.

13 Tu ņemsi vienu troņa pusi un es otru, un mēs to izvilksim pareizajos mēros.

14 Un kad Jāzeps darīja kā Tas Kungs Jēzus teica, un kad katrs no viņiem ar spēku vilka savu pusi, tronis padevās un tika izstiepts līdz vietas pareizajiem mēriem:

15 Kas bija brīnums tiem, kas tur stāvēja un skatījās, un viņi bija pārsteigti un slavēja Dievu.

16 Šis tronis bija taisīts no tā paša koka, kas bija vēl Zālamana laikos, proti, koks, greznots ar daudzām formām un tēliem.

 

XVII. nodaļa.

1 Jēzus spēlē ar zēniem paslēpes. 3 Dažas sievietes iebāž viņa spēļu biedrus katlā, 7 kur Jēzus viņus pārvērš par kazlēniem. 10 Jēzus sauc tos nākt rotaļāties un viņi atjauno savu iepriekšējo izskatu.

CITUDIEN Tas Kungs Jēzus izgāja uz ielas un ieraudzīja dažus zēnus, kuri bija sastapušies, lai spēlētos, un pievienojās viņu pulkam

2 Bet kad viņi to redzēja, viņi paslēpās un atstāja viņu meklēt:

3 Tas Kungs Jēzus devās uz kāda nama vārtiem un jautāja dažām sievietēm, kas tur stāvēja: Kur aizgāja zēni?

4 Un kad viņas atbildēja, ka te neviena nav, Tas Kungs Jēzus jautāja: Kas tad ir tie, ko es redzu tai katlā?

5 Viņas atbildēja: Tur ir trīsgadīgi kazlēni.

6 Tad Jēzus skaļi ūjināja un sauca: Nākat nu ārā, šurp, jūs, kazlēni, pie sava ganiņa!

7 Un tūlīt zēni, tapuši par kazlēniem, lēkāja ap viņu; ko sievietes ieraudzīja un bija pārlieku pārsteigtas un iztrūcinātas.

8 Tad viņas nekavējoties pielūdza To Kungu Jēzu un ļoti lūdzās viņu, sacīdamas: Ak, mūsu Kungs Jēzu, Marijas dēls, kas patiesi ir Izraēla labai gans! Apšēlojies par savām kalponēm, kas stāv tavā priekšā, kas nešaubās, ka Tu, ak Kungs, proti glābt un nevis ārdīt.

9 Pēc tam, kad Tas Kungs Jēzus teica: Izraēļa bērni ir kā etiopi starp ļaudīm; kāda sieviete sacīja: Tu, Kungs, zini visas lietas, neviena nav no Tevis noslēpjama; bet tagad mēs gauži lūdzam Tevi un izlūdzamies Tavu šēlsirdību, ka Tu pārvērt šos zēnus viņu sākotnējā veidolā.

10 Tad Jēzus teica: Nāciet šurp, ak, zēni, lai ejam un rotaļājamies; un uzreiz, šīm sievietēm klātesot, kazlēni pārvērtās un atgriezās zēnu izskatā.

 

XVIII. nodaļa.

1 Jēzus kļūst par savu spēļubiedru karali un viņi to kronē ar ziediem, 4 brīnumaini piespiež čūsku, kura sakodusi Simonu Kananītu, tad vēl zēnu, atkal izsūkt ārā visu indi; 16 Čūska nosprāgst un Kristus atdod zēnam veselību.

ADARA mēnesī Jēzus sapulcināja kopā zēnus un nostādīja tos ierindā, it kā viņš būtu karalis.

2 Tad viņi izklāja zemē savas drānas, lai viņam būtu, kur apsēsties; un sapina kroni no ziediem, to uzlika viņam galvā un nostājās viņam pa labi un kreisi kā karaļa sardze.

3 Un kad kādam gadījās tur garām iet, viņi ar varēm to saņēma ciet un teica: Nāc šurp un sumini karali, tad tev būs veiksmīgs ceļojums.

4 Tajā pašā laikā, kad notika šīs lietas, šurp nāca kādi vīri, nestuvēs nezdami zēnu;

5 Jo šis zēns ar saviem biedriem bija gājis kalnos vākt malku un atradis tur paipalas ligzdu, un iebāzis tajā roku pec olām, bet bija indīgas čūskas sadzelts, kas [izšāvās] no ligzdas; tā ka viņš ņēmās kliegt palīgā biedrus: kuri, kad ieradās, atrada viņu jau guļam zemē kā mironi.

6 Pēc tam atnāca viņa kaimiņi un atnesa atpakaļ uz pilsētu.

7 Bet kad viņi pienāca vietai, kur Tas Kungs Jēzus sēdēja kā karalis un pārējie zēni stāvēja viņam apkārt kā viņa ministri, zēni steidzās pretī tam, ko čūska bija sakodusi, un sacīja viņa kaimiņiem: Nāciet un aplieciniet cieņu karalim;

8 Taču kad savu bēdu dēļ viņi atteicās nākt, zēni viņus aizvilka, piespiezdami pret viņu gribu iet.

9 Un kad viņi pienāca pie Tā Kunga Jēzus, viņš apprasījās: Kāda iemesla pēc jūs nesat šo zēnu?

10 Un kad viņi atbildēja, ka to sakodusi čūska, Tas Kungs Jēzus sacīja zēniem: Iesim un nogalēsim šo čūsku.

11 Bet kad tā zēna vecāki gribēja atrunāties, jo viņu dēls gulēja uz nāves sliekšņa, zēni atbildēja un teica: Vai jūs nedzirdējāt, ko karalis teica? Ejam un nogalinām čūsku; un un kāpēc jūs viņam neklausāt?

12 Tad viņi atkal cēla nestuves plecos, gribēja to vai negribēja.

13 Un kad viņi nonāca pie ligzdas, Tas Kungs Jēzus jautāja zēniem: Vai šī ir čūskas slēptuve? Viņi atbildēja, ka jā.

14 Tad Tas Kungs Jēzus pasauca čūsku, tā tūlīt parādījās un pakļāvās viņam. Viņš tai teica: Ej un izsūc visu to indi, kuru tu ielaidusi šim zēnam;

15 Tā nu čūska aizlīda pie zēna un izsūca visu indi atpakaļ.

16 Tad Tas Kungs Jēzus nolādēja čūsku, tā ka viņa sasprāga gabalos un nobeidzās.

17 Un viņš pieskārās zēnam ar roku, lai atjaunotu viņa bijušo veselību;

18 Un kad tas sāka raudāt, Tas Kungs Jēzus teica: mitējies raudāt, jo vēlāk tu būsi mans māceklis;

19 Un viņš bija tas Simons Kananīts, kas ir pieminēts Evaņģēlijā.

 

XIX. nodaļa.

1 Jēkabu sakož odze, Jēzus uzpūš brūcei un izdziedē viņu. 4 Jēzus tiek apsūdzēts par zēna nogāšanu no jumta, 10 brīnumainā kārtā like mirušajam zēnam sevi attaisnot. 12 Dodas pēc ūdens savai mātei, sasit krūku un brīnumaini ielej ūdeni savā apmetnī un atnes mājās. 16 Sabatā veido zivju dīķus, 20 nolād uz nāvi zēnu, kas tos nolaiž, 22 cits zēns viņam uzskarien virsū, arī to nolād uz nāvi.

CITUDIEN Jāzeps nosūtīja savu dēlu Jēkabu atnest malku un Tas Kungs Jēzus devās viņam līdzi;

2 Un kad viņi ieradās vietā, kur malka bija un Džeimss sāka to vākt, lūk, viņam iekoda indīga odze, tā ka viņš sāka raudāt un troksni cēla.

3 Tas Kungs Jēzus redzēja viņu šādā stāvoklī, piegāja pie viņa un uzpūta tai vietai, kur odze viņam iekoda, un viņam tūlīt palika labi.

4 Kādu dienu Tas Kungs Jēzus bija kopā ar dažiem zēniem, kas rotaļājās uz mājas jumta, un viens no zēniem nokrita zemē un uzreiz [bija beigts].

5 Pēc kā visi citi zēni aizbēga, Tas Kungs Jēzus tika pamests viens uz jumta.

6 Un zēna tuvinieki atnāca pie viņa un sacīja Tam Kungam Jēzum: Tu nogrūdi mūsu dēlu no mājas jumta.

7 Bet viņš to noliedza, viņi sāka kliegt: Mūsu dēls ir miris, un tas ir viņš, kas to nogalināja!

8 Tas Kungs Jēzus viņiem atbildēja: neapsūdziet mani noziegumā, kurā jūs nespējat mani atzīt par vainīgu, bet jautāsim pašam zēnam, kas varēs sniegt par to patiesību skaidrības [labad].

9 Tad Tas Kungs Jēzus nokāpa lejā, nostājās mirušā zēna galvgalī un skaļā balsī jautāja: Zeinunus, Zeinunus, kurš tevi nogrūda no jumta [kores]?

10 Tad mirušais zēns atbildēja: Tu nenogrūdi mani lejā, bet kāds to izdarīja.

11 Un kad Tas Kungs Jēzus tiem, kas tur stāvēja, priekšā lika ņemt vērā [zēna] vārdus, visi, kas bija klāt, slavēja Dievu sakarā ar šo brīnumu.

12 Citureiz Kundze sv. Marija bija likusi Tam Kungam Jēzum aiziet pakaļ un atnest no akas ūdeni;

13 Un kad viņš bija aizgājis iesmelt ūdeni, krūka, kad viņš to bija piepildījis, saplīsa.

14 Bet Jēzus izplēta savu mēteli, atkal iesmēla ūdeni un aiznesa to savai mātei.

15 Kas, būdama pārsteigta par šādu brīnuma lietu, noglabāja šo un citu redzēto savā atmiņā.

16 Atkal citudien Tas Kungs Jēzus bija ar dažiem zēniem pie upes, un viņi upes ūdeni novadīja pa sīkiem kanāliem un izveidoja mazus zivju dīķus.

17 Bet Tas Kungs Jēzus pagatavoja divpadsmit zvirbuļus un nolika tos sava dīķa malās, pa trim katrā.

18 Tak todien bija Sabats, un garām nāca Hanāni, jūda dēls, un, ieraudzījis viņus darām tādas lietas, sacīja: Kam jūs taisāt māla figūras Sabatā? Un viņš pieskrēja tiem klāt un nolaida viņu zivju dīķus.

19 Bet kad Tas Kungs Jēzus sasita plaukstas pār zvirbuļiem, ko bija pataisījis, tie aizlidoja čivinādami.

20 Beidzot Hanāni dēls piegāja pie Jēzus zivju dīķa, lai to izjauktu, ūdens izsīka un Tas Kungs Jēzus sacīja viņam:

21 Tāpat kā šis ūdens izsīka, tā arī tava dzīve izsīks, un zēns tūlīt nomira.

22 Citā reizē, kad Tas Kungs Jēzus kopā ar Jāzepu vakarā nāca mājās, viņš saskrējās ar puiku, kas viņam tik stingri uzgrūdās virsū, ka notrieca pie zemes;

23 Kuram Tas Kungs Jēzus teica: Kā tu mani zemē notrieci, tā kritīsi pats un nekad necelsies.

24 Un tajā pašā brīdī zēns pakrita un nomira.

 

XX. nodaļa.

1 Nosūta uz skolu pie Zaķeja [Zakheja] mācīties [ābecē] burtus un pamāca Zaķeju. 13 Tiek nosūtīts pie cita skolotāja. 14 atsakās nosaukt burtus un skolotājs grib dot viņam rīkstes, bet roka nokalst un viņš nomirst.

TOLAIK Jeruzalemē mita kāds, vārdā Zaķejs, kas bija skolotājs.

2 Un viņš sacīja Jāzepam: Jāzep, kāpēc tu nesūti Jēzu pie manis, lai viņš iemācītos burtus?

3 Jāzeps piekrita un pateica [to] sv. Marijai:

4 Tā nu viņi aizveda [Jēzu] pie šā [lietpratēja] meistara, kurš, tiklīdz ko viņu redzēja, uzrakstīja priekš viņa alfabētu.

5 Un viņš lika [viņam] teikt «Alef»; un kad viņš bija pateicis «Alef», meistars lika viņam izrunāt «Bet».

6 Tad Tas Kungs Jēzus viņam sacīja: Vispirms izstāsti man burta «Alef» nozīmi, un tad es teikšu «Bet».

7 Un kad meistars dzīrās viņam rīkstes dot, Tas Kungs Jēzus paskaidroja viņam šo burtu «Alef»un «Bet» jēgu;

8 Arī to, kādām ir jābūt taisnajām burtu formām, kādām slīpām un kuriem burtiem ir dubultlīnijas; kuriem punkti, kuriem nav; kāpēc viens burts iet priešā otram; un pulka citu lietu, viņš ņēmās tam klāstīt un skaidroja to, ko pats meistars nekad ij dzirdējis nebij, nedz kādā grāmatā lasījis.

9 Tas Kungs Jēzus tālāk teica [skolotājam]: ņemi vērā, kā es tev to saku; tad sāka skaidri nosaukt «Alef», «Bet», «Gimel», «Dalet» un tā līdz alfabēta beigām.

10 Par to meistars bija tā pārsteigts, ka viņš teica: Es ticu, ka šis zēns ir dzimis pirms Noas;

11 Un, griezies pie Jāzepa, teica: Tu atvedi zēnu manā mācībā, kas ir vairāk mācīts nekā jebkurš meistars.

12 Viņš sacīja arī sv. Marijai: Šim jūsu dēlam nevajag nekādu mācīšanu.

13 Tad viņi aizveda to pie vēl mācītāka meistara, kas, kad ieraudzīja viņu, teica: Saki — «Alef».

14 Un kad viņš pateica «Alef», meistars aicināja viņu nosaukt «Bet»; uz ko Tas Kungs Jēzus atbildēja: Vispirms izstāsti man burta «Alef» nozīmi, un tad es izrunāšu «Bet».

15 Bet šis meistars, kad viņš pacēla roku, lai iesistu [Jēzum], uzreiz nokalta roka un viņš nomira.

16 Tad Jāzeps teica sv. Marijai: turpmāk mēs viņam neļausim iet ārā no mājas; jo ikviens, kas viņu sadusmo, tiek nonāvēts.

 

XXI. nodaļa.

1 Brīnumaini [apspriežas] ar [rakstu mācītājiem] templī, 7 par likumu, 9 par astronomiju, 12 par fiziku un metafiziku, 21 tiek godināts kā filosofs, 29 un tiek mātes pārvests mājās.

UN kad viņš bija divpadsmit gadus vecs, viņi atveda to uz Jeruzalemi svētkos; un kad svētki bija beigušies, viņi atgriezās.

2 Bet Tas Kungs Jēzus palika pie tempļa starp [rakstu mācītājiem] un vecajiem, un Izraēļa skolotajiem ļaudīm; kuriem viņš uzbilda dažus jautājumus par mācību un arī pats sniedza tiem atbildes;

3 Jebšu viņš vaicāja tiem: Kā dēls ir Mesija? Viņi atbildēja: Dāvida dēls.

4 Kāpēc tad, viņš [iebilda] viņu garā sauc par Kungu? kad, kā ir sacīts, Tas Kungs saka manam Kungam, sēdi tu pie manas labās rokas, kamēr es likšu taviem ienaidniekiem stāvēt?

5 Tad īsti [zinīgs] rabīns vaicāja viņam: Vai tu lasi grāmatas?

6 Jēzus atbildēja, ka viņš ir lasījis gan grāmatas, gan tās lietas, kas grāmatās ietvertas.

7 Un viņš tiem paskaidroja likumu grāmatas un priekšrakstus, un nolikumus: un mistērijas, kas ir ietvertas tajās praviešu grāmatās; lietas, kuras neviena dzīva būtne nespēj aptvert.

8 Tad rabīns teica: līdz šim nekad neesmu redzējis vai dzirdējis tik daudz zināšanu! Kā jums šķiet, kas šis zēns ir?

9 Kad īstens astronoms, kas [tur] bija klāt, prasīja Tam Kungam Jēzum, vai viņš studējis astronomiju?

10 Tas Kungs Jēzus atbildēja, un izstāstīja viņam sfēru un debess ķermeņu skaitu, tāpat arī viņu trijstūra, kvadrāta un sešstūra iedabu; viņu augošo un dilstošo kustību; viņu izmēru un dažas iepriekšnoteikšanas; un citas [tēmas], kuras cilvēka prāts nekad nebija atklājis.

11 Tur starp viņiem bija arī filozofs, labi prasmīgs fizikas un dabas filozofijā, kas jautāja Tam Kungam Jēzum: vai viņš studējis fiziku?

12 Viņš atbildēja un izskaidroja tam fiziku un metafiziku.

13 Tāpat tās lietas, kuras stāv aiz un zem dabas spēka;

14 Arīdzan tos ķermeņa spēkus, tā šķidrumus un to ietekmes.

15 Arī tā locekļu skaitu, un kaulus, vēnas, artērijas un nervus;

16 Tos dažus ķermeņa stāvokļus, karstus un sausus, tāpat aukstus un miklus, un to tiekšanās;

17 Kā dvēsele valda pār ķermeni;

18 Kas ir tās dažādās sajūtas un spējas;

19 [Tiekšanās], dusmu un kaisles sajūtas;

20 Un visbeidzot tās uzbūves un sairšanas veidu; un citas lietas, kuru saprašanu neviens radījums nekad nebija panācis.

21 Tad tas filozofs piecēlās, sumināja To Kungu Jēzu un teica: Ak, Kungs Jēzu, kopš šā brīža un turpmāk es būšu tavs audzēknis un kalps.

22 Tajā laikā, kad viņi apsprieda šīs un tamlīdzīgas lietas, Tā Kundze sv. Marija ienāca, trīs dienas apkārt staigājusi ar Jāzepu, viņu [Jēzu] meklēdama.

23 Un kad viņa to ieraudzīja sēžam starp mācītiem vīriem un vēršoties pie tiem ar [uzvedinošiem] jautājumiem un sniedot uz tiem atbildes, viņa tam sacīja: Mans dēls, kāpēc tu tā ar mums darīji? Palūk, es un tavs tēvs ļoti bēdājāmies, tevi meklējot.

24 Viņš atbildēja: Kāpēc jūs mani meklējāt? Vai jūs nezināt, ka man pienākas pavadīt laiku sava Tēva namā?

25 Bet viņi neizprata atbildes vārdus, ko viņš tiem teica.

26 Tad mācītāji jautāja Marijai: Vai tas iraid viņas dēls? Un kad viņa atbildēja: Viņš ir, tie sacīja: Ak, laimīgā Marija, kas dzemdējusi tādu dēlu!

27 Tad viņš atgriezās līdz ar tiem uz Nācareti un paklausīja viņiem visās lietās.

28 Un viņa māte paturēja visu to savā prātā;

29 Un Tas Kungs Jēzus pieauga augumā un gudrībā, un Dieva, un cilvēku labvēlībā.

 

XXII. nodaļa.

1 Slēpj savus brīnumus, 2 studē likumu un tiek kristīts.

TAGAD kopš šā laika Jēzus sāka slēpt savus brīnumus un slepenos darbus;

2 Un nodevās likuma studijām, kamēr tās [beidza] trīspadsmitajā gadā;

3 Kad Tēvs publiski atzina viņu Jordānā, sūtīdams lejup Savu balsi no debesīm: Šis ir Mans mīļotais Dēls, pret kuru Man ir labs prāts;

4 Un arī Svētais Gars tur bija klāt dūjas veidolā.

5 Tas ir Viņš, ko mēs pielūdzam ar visu godbijību, jo Viņš ir devis mums mūsu dzīvību un esību, un izcēlis mūs no mūsu mātes dzemdes.

6 Kas mūsu dēļ devis mums cilvēka ķermeni un atbrīvojis mūs, tā ka Viņš var mūs apskaut ar mūžīgu žēlastību un parādīt savu brīvo, plašo un dāsno žēlsirdību un labvēlību pret mums.

7 Lai Viņam ir slava un godība, un spēks un vara kopš šā brīža un mūžīgi mūžam. Āmen.

Šīs ir visa Bērnības evaņģēlija beigas ar Visaugstā Dieva palīdzību, saskaņā ar kuru mēs iedibinājām šo oriģinālu.